Četras baznīcas

Livonijas ordeņa mestrs Volters fon Pletenbergs (Wolter von Plettenberg, 1450-1535)  1530. gadā par Auces baznīcas priesteri norīkojis Joahimu Pinovu (Joachim Pinnow). Tolaik ar vārdu Autz apzīmēja pašreizējo Lielauci, kura atradās Auces ezera krastā.

Baznīca, visticamāk, bija neliela koka guļbūve bez torņa, ar līdzās vārtiem stabos iekārtu zvanu. 15 gadus vēlāk – 1545. gadā nākamais ordeņa mestrs Hermans fon Brigenejs (Hermann von Brüggenei, 1475-1549) Stirnu muižu Joahimam Pinovam izlēņo  jau kā Dobeles mācītājam.

Šīs baznīcas mūžs nebija ilgs, jo jau pirmajā Kurzemes landtāgā 1567. gada 28. februārī apstiprinātajā hercoga Gotharda Ketlera (Gotthard Kettler,  1517-1587) recesā starp 58 vietām, kur jāceļ jaunas baznīcas, minēta arī Lielauce.

Otro dievnamu – ar dakstiņu jumtu segtu koka stāvbūvi – te 1570. gadā uzcēla toreizējais Lielauces lēņa kungs Gerds fon der Reke (Gerdt von der Recke). 17. gadsimta trīsdesmitajos gados arī šī celtne nonāca tik sliktā stāvoklī, ka to vairs nebija droši izmantot. Tā kā draudzei nebija līdzekļu jauna dievnama celšanai, tādēļ tā apņēmās veikt plašākus remontdarbus, kuru laikā bija plānots noņemt baznīcas jumtu, nomainīt šķērsbaļķus, spāres un jumta pārsegumu. Draudze lūdza hercogu Gothardu Ketleru piešķirt remontdarbiem nepieciešamos baļķus, kaļķi un citus būvmateriālus, bet draudzes muižas apņēmās piešķirt strādniekus un sagādāt nepieciešamos naudas līdzekļus. Vai remonts tika veikts, nav zināms, taču 17. gadsimta 70. gados baznīca atkal bija tik sliktā stāvoklī, ka dievkalpojumus tajā noturēt nebija iespējams. 1678. gadā 22. martā draudzes priekšstāvis, Īles muižas īpašnieks Francs Frīdrihs fon Netelhorsts (Franz Frederich von Nettelhorst, 1628-1694) rakstīja vēstuli ar lūgumu piešķirt būvmateriālus jaunas baznīcas būvniecībai. 1679. gada 24. janvārī hercogs izdeva pavēli draudzes zemniekiem, kā privāto muižu, tā hercoga, piegādāt būvmateriālus – no katra arkla asi  laukakmeņus, tāpat visiem kopā bija jāsagādā 100 asis kaļķakmens un 100 asis koka. Iecerēts bija uzbūvēt baznīcas ēku ar zvanu torni. 1683. gada 20. janvārī hercogs pieņēma lēmumu par baznīcas būvniecību.

Trešo baznīcu Lielaucē sāka būvēt 17. gadsimta astoņdesmitajos gados kapteiņa Heinriha Johana fon Vildemaņa (Heinrich Johann von Wildemann, 1642-1695) vadībā. Tā bija koka stāvbūve ar dakstiņu jumtu. Ar salmu jumtu segtais koka tornis gan tikko spēja nest trīs tajā iekārto zvanu svaru, un to nācās pastiprināt ar diviem mūrētiem pīlāriem. Baznīcai bija deviņas logailas, katra ar divām logu vērtnēm. Ēkai piekļāvās neliela mūra sakristeja ar lodziņu un durvīm, kas veda uz kapsētu.

Baznīcas priekšā bija ierīkots laukums miesas sodu izpildei un ierakts stabs ar kakla dzelzi. 1730. gadā – pēc nepilniem 50 gadiem – arī šis dievnams bija sliktā stāvoklī, un draudze vienojās ar apkārtējo muižu īpašniekiem par jauna – šoreiz mūra – dievnama celšanu.

Kur atradusies baznīca, norāžu nav, taču talkā 2021. gada 19. septembrī pie ieejas atrastie hercoga Jēkaba Ketlera laika šiliņi norāda, ka tā ir bijusi turpat, kur pašreizējā.  Kurzemes šiliņi (Curlandiae solidus) kalpoja kā hercogistes galvenā naudas vienība.

Ceturtās baznīcas celtniecībai gatavojās ilgi. Draudze bija noslēgusi līgumu ar Bēnes (Behnen) muižas īpašnieku Georgu Melhioru fon Štempelu (George Melchior von Stempel)  un Ķeveles (Keweln)  muižas īpašnieku Kasparu fon Vildemanu (Caspar von Wildemann, 1633-1730) par būvniecības īstenošanu un uzraudzību, kā arī vienojusies par nodevām baznīcas celtniecībai. Virspilskungs Reke baznīcas būvniecībai bija uzdāvinājis 3000 lietotu ķieģeļu. Neskatoties uz apņemšanos un līgumu, pārbūves darbi tika īstenoti  vairāk kā desmit gadus vēlāk, un jau ar citiem būvkungiem. Par baznīcas būvkungiem iecēla Vecauces (Alt-Autz) muižas īpašnieku Hermani Frīdrihu fon Grothusu (Hermann Friedrich Grotthuß, b.-1761) un Vītiņu (Weitenfeld) muižas īpašnieku Engelbrehtu Aleksandru fon Vītinghofu, sauktu Šēls (Engelbrecht Alexander v. Vietinghoff gen: Scheel). Baznīcas būvniecības darbi sākās 1744. gadā, un to uzcēla pusotra gada laikā.

Skat. nākamo sadaļu par mūra baznīcas būvperiodiem