Draudzes mācītāji

Baznīcas 420 gadu darbības laikā Lielauces baznīcai ir bijuši 19  mācītāji. No viņiem pirmais latviešu izcelsmes bija tikai 20.gadsimta sākumā kalpojušais Kārlis  Voldemārs Beldavs, vēlākais Saeimas deputāts un īsu brīdi – arī izglītības ministrs. Vēl tikai pēdējais Lielauces draudzes mācītājs – Roberts Kārlis Kalderovskis (1910–1989) bija latvietis, kaut dzimis Šauļu apriņķī Lietuvā. Pēc vācieša Leo Jurēvica repatriēšanās uz dzimteni 1939. gadā Kalderovskis līdz kara beigām bija Lielauces baznīcas mācītājs. No 1945. gada līdz 1967. gadam kalpoja Vecauces draudzē, kurā iekļāvās arī Lielauces draudze.

Lielauces mācītāji

1530–1570 Joahims Pinovs (Joachim Pinnow)
1570–1602 Jakobs Robustuss (Jakobus Robustus)
1602–1612 Kaspars Obergs  (Kaspar Oberg)
1612–1617     Franke (Francke)
1621–1635 Heinrihs Meners (Heinrich Mener I)
1636–1650 Valentīns Neanders (Valentin Neander)
1650–1688 Vilhelms Grāviuss (Wilhelm Grȁvius)
1689–1709 Meranders Heinrihs (Merander Heinrichs)
1710–1714 Jakobs Kalkaus (Jakob Kalkau)
1714–1722 Frīdrihs Hessens (Friedrich Hessen)
1734–1772 Mihaels Martini (Michael Martini)
1772–1778 Dītrihs Karls Martini (Dietrich Karl Martini)
1779–1811 Karls Dītrihs Vērts (Dr. Karl Dietrich Wehrt)
1811–1836 Johans Georgs fon Rezons (Johann Georg von Raison)
1837–1878 Ernsts Augusts fon Rezons (Ernst August von Raison)
1879–1907 Johans Vilhelms Zakranovičs (Johannes Wilhelm Sakranowicz)
1908–1915 Kārlis Voldemārs Beldavs (Karl Woldermar Beldau)
1920–1939 Leo Jurevics
1939–1949 Roberts Kalderovskis

Starp slavenākajiem draudzes locekļiem atzīmējams 1681. gadā dzimušais Lielauces baznīcas ķestera dēls Vilhelms Šteineks (1681–1735), kurš 21 gada vecumā uzsāka teoloģijas studijas Karalauču universitātē. 1710. gadā viņu iecēla par Jelgavas lauku draudzes mācītāju Sv. Annas baznīcā un viņš kļuva par pirmo latviešu tautības mācītāju Kurzemē. Vēsturē Šteineks iegājis par to, ka, 1730. gadā, apejot cenzūru, iespieda apsveikuma kantāti Kurzemes hercogam Ferdinandam kāzu dienā, kurā raksturo dzimtbūšanas smagumu.

Ernsts Augusts fon Rezons (1807–1882) vismaz kopš 1828. gada bija Latviešu literārās biedrības biedrs. Par mācītāju Lielaucē nokalpoja 40 gadus – no 1837. līdz 1878. gadam Pie viņa 1851. un 1852. gadā mācītāja praksi izgāja vēlāk izcilais senvēstures un folkloras pētnieks, valodnieks un etnogrāfs Augusts Bīlenšteins. Abi garīdznieki kļuva labi draugi, un Rezons bija biežs Bīlenštena partneris viņa arheoloģiskajos izrakumos (arī Tērvetē un Pokaiņos). Abi veica izrakumus arī Auces apkārtnē, tostarp Lielauces muižas teritorijā pie Skares pusmuižas, kur ieguva daudz vērtīgu atradumu.

Johans Vilhelms Zakranovičs (1836–1908) no 1879.  līdz 1907. gadam bija mācītājs Lielauces, Vecauces un Īles baznīcās. Studējot teoloģiju Tērbatas universitātē, piedalījās Krišjāņa Valdemāra pulciņā. Uzsākot mācītāja gaitas, viņš no jaunlatviešu idejām atsvešinājās un iekļāvās vācu sabiedrībā. Vēsturē iegājis kā izcils sprediķotājs, ko apliecina arī viņa sarakstītā “Sprediķu grāmata” (1893), taču atturējies ieņemt striktu pozīciju latviešu pašnoteikšanās jautājumā.

Kārlis Voldemārs Beldavs (1868–1936) – arī Tērbatas universitātes beidzējs –  Lielaucē nokļuva pēc tam, kad bija kalpojis vairākās draudzēs Vidzemē un Pēterburgā. Lielaucē Beldavs līdzās draudzes mācītāja pienākumiem uzņēmās vēl virkni pienākumu – izdeva mēnešrakstu “Draudzes Vēstnesis”, dibināja Vecauces evaņģēlisko jauno vīriešu biedrību, iekārtoja draudzes telpas ar bibliotēku – pirmās tādas latviešu lauku draudzēs. Daudzu rakstu un vairāku grāmatu autors. Iesaistījies politikā. Bija 3. un 4. Saeimas deputāts un – īsu brīdi 1934. gadā – arī izglītības ministrs.