Sestdien, 4. novembrī Lielauces Tautas namā izskanēja priekšlasījums “Lielauces baznīcas kultūrvēsturiskā nozīme” un četri kādreiz Lielauces baznīcā dziedāti korāļi. Pasākumu apmeklēja 45 cilvēki. Puse no apmeklētājiem bija lielaucnieki, otra – bijušie lielaucnieki un interesanti no Auces.
Vakaram tika radīta romantiska un maģiska noskaņa – pie Tautas nama ieejas bija iedegtas sveces, kuras ieaicināja apmeklētājus. Sveces tika iedegtas arī zālē, kur pulcējās klausītāji. Gar zāles sienām izvietotas lielizmēra fotogrāfijas vēsturiskās liecības par baznīcu, kurās lieliski varēja saskatīt baznīcas greznumu un kādreizējo vērtību.
Kā tas ir ierasts visos biedrības “Lielauces attīstībai” pasākumos, to atklāja ar trīs dzērves saucieniem. “Latviešu folklorā dzērve ir starpnieks starp šo pasauli un garu pasauli,” paskaidroja vakara vadītājs Ivars Bušmanis un izsauca Lielauces baznīcas garu.
Ivars Bušmanis savā priekšlasījumā klausītājus iepazīstināja ar Lielauces baznīcas vēsturi, tās kultūrvēsturiskajām vērtībām, draudzi un ievērojamākajiem mācītājiem. Baiba Volgaste priekšlasījumu papildināja ar citātiem no dokumentiem, vēstulēm un cilvēku atmiņām, kas noskaņu raisīja vēl romantiskāku un maģiskāku.
Priekšlasījuma vienu daļu no citas atdalīja izdziedātie korāļi. Tos apkopojusi un iestudējusi bija Vecauces ev.luteriskās baznīcas ērģelniece Ingrīda Petrauska. Kopā ar viņu korāļus izpildījusi Vija Kursiete, Aivis Antonovs – Kalniņš. Vienam no izskanējušajiem korāļiem – “Nearer My God To Thee” latviešu valodā vārdus pirms vairāk kā simts gadiem sacerēja Lielauces mācītājs Kārlis Beldavs un deva nosaukumu “Ak, ka es vēlētos”.
Priekšlasījuma laikā pasākuma apmeklētāji uzzināja, ka pirms mūra baznīcas ir bijušas trīs koka baznīcas. Ceturtā baznīca tika uzbūvēta pusotra gada laikā. Un tieši šī Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā izpētes projekta laikā tika noskaidrots precīzs pamatakmens likšanas datums (1744. gada 9. jūnijs) un iesvētīšanas datums (1745. gada 12. decembris).
1744. gadā par baznīcas būvkungiem iecēla Vecauces muižas īpašnieku Hermani Frīdrihu fon Grothusu un Vītiņu muižas īpašnieku Engelbrehtu Aleksandru fon Fītinghofu, sauktu Šēlu. Pirmo līgumu draudze noslēdza ar Bēnes muižas īpašnieku Georgu Melhioru Štempelu un Ķeveles (Keweln) muižas īpašnieku Kasparu fon Vildemanu (Wildemann) par būvniecības īstenošanu un uzraudzību. Virspilskungs fon der Reke baznīcas būvniecībai dāvināja 3000 lietotu ķieģeļu. Tomēr desmit gadu laikā būvniecības darbi netika sākti, tādēļ draudze noslēdza otru līgumu. Pateicoties jaunajam līgumam tajā pašā, gadā sākās jaunās baznīcas būvniecība.
Pamatakmeni rotāja sudraba plāksne, kurā bija iegravēti Polijas karaļa, kā arī baznīcas kompatronu un būvkungu vārdi. Baznīcas būvniecībai nepieciešamos materiālus piegādāja draudzes muižas, bet darbu apmaksai tika izmantoti draudzes muižnieku dāvātie līdzekļi. 40 000 ķieģeļus baznīcas būvniecībai veda no Jaunpils. Mūrnieka darbus veica mūrniekmeistars Pēteris Dua. Baznīca tika uzcelta garāka un platāka, nekā paredzēja celtniecības līgums. Jauno baznīcu iesvētīja 1745. gada 12. decembrī.
Baznīca bija pilnībā būvēta no mūra un segta ar dakstiņu jumtu. Dievnamam bija neliels, virs kores ieejas galā būvēts koka tornītis, kuru pilnībā sedza tam uznaglotas melnā metāla skārda plāksnes.
Lielauces baznīcas lielākās vērtības – kokgriezumi ap altāri, kanceli un ērģelēm. Kancele tapusi vienā laikā ar altāri un mantota no iepriekšējās koka baznīcas. Retabla rašanās saistāma ar 17. gadsimta vidus Kurzemes dekoratīvās mākslas tradīciju. Šo grezno kokgriezuma kanceli Lielauces baznīcai dāvinājusi kambarjunkura Ēvalda fon Sakena sieva Katarīna, dzimusi fon Fītinghofa. Altāri baznīcai dāvināja Vītiņu muižas īpašnieks Gothards Ernsts fon Fītinghofs-Šēls un viņa sieva Doroteja Luīze, dzimusi fon Netelhorsta (Īles muižas īpašnieka meita). Ar zeltu un sudrabu rotāto biktssolu baznīcai dāvinājis majors fon Bolšvings. 17. gadsimtā muižnieki sacentās ar dāvinājumu greznību, kas bija goda lieta. Pateicoties šai sacensībai, baznīca guva tik greznu izskatu. Baznīcas iekārtas priekšmeti bija nozīmīgi Kurzemes manierisma un baroka dekoratīvās mākslas paraugi.
Lielauces baznīca ir bijusi centrālā baznīca plašākā apkaimē un to devēja par draudzes novadu. Draudzes novadā ietilpa 15 muižas, to skaitā Īle, Vecauce, Jaunauce, Ropmuiža, Ķevele, Bēne, Zebrene, Vadakste, Sirmele, Krūškalne, Slagūne, Sniķere… Īles baznīca un Vecauces baznīca (līdz 1935. gadam) bija Lielauces ev. luteriskās baznīcas filiālbaznīcas.
Otrā pasaules kara beigās, 1944. gadā, kad Lielaucei cauri stiepās Kurzemes cietokšņa aizsardzības līnija, baznīcas tornis, ko izmantoja vācu artilērijas uguns koriģētāji, tika sašauts. Gāžoties tornis sagrāvis trešdaļu baznīcas jumta un griestu. Draudze vēl kādu laiku pulcējās sagrautās baznīcas altāra daļā, virs kuras dakstiņu jumts līdz 1949. gadam bija salabots un kurai bija iestikloti divi no trim logiem. Dievkalpojumi notika pie vienkārša, altāra vietā uzstādīta krusta. Bijušais vēstures skolotājs Aivars Balodis vēl tagad atceras, ka kā zēns piedalījies vienā šādā dievkalpojumā.
Astoņdesmit gadus gruveši stāvēja neskarti. Kopš 2021. gada aprīļa biedrība “Lielauces attīstībai” organizējusi desmit talkas, kurās likvidēts apaugums, izvākti gruveši un salaboti divi kapsētas krusti. 2022. gadā te īstenots Valsts Kultūrkapitāla fonda finansēts projekts “Lielauces baznīcas mūru iekonservēšanas priekšizpēte”, kas ir pirmais solis uz baznīcas mūru pasargāšanu no tālākas sabrukšanas.
Pēc pasākuma apmeklētāji turpināja uzturēties zālē, un apspriest līdz šim paveiktos darbus, kas saistīti ar baznīcas drupu attīrīšanu talkās. Pasākuma apmeklētāja un talku dalībniece, Zigrīda Stucere teica: “Katram, kuram ir dvēsele saprot, kādēļ tas tiek darīts, un kādēļ tas ir svarīgi. Baznīca nedrīkst stāvēt tādā stāvoklī. Ivars Bušmanis to saprot, tādēļ notiek baznīcas attīrīšana un saglabāšana.”
Pasākuma vadītājs un baznīcas talku iniciators, Ivars Bušmanis jau divus gadus pētīja Lielauces baznīcas vēsturi. Protams, to nav iespējams izdarīt vienam, tādēļ ir zinoši palīgi. Latvijas Vēstures arhīva eksperte Enija Rubina, kura arhīva dokumentus tulkoja no senvācu valodas, atrada jaunus noderīgus dokumentus. Enija Rubina bija ieradusies uz pasākumu un atbildēja uz interesentu jautājumiem. Jautājot, kas pārsteidza dokumentu izskatīšanas laikā, Enija Rubina man atbildēja: “Mani pārsteidza, cik daudzi dokumenti ir saglabājušies. Mums ir dokumenti jau no 17. gadsimta sākuma. Labi saglabājies ir draudzes arhīvs, inventarizācijas dokumenti. Tas bija patīkams pārsteigums. Šajos dokumentos parādās sīku detaļu. Aprakstos par draudzes dzīvi var sajust vienkāršo cilvēku dzīvi, kuri dzīvo šajā laikā. Izpētīts ir ļoti daudz, bet tas nav viss. Ir iespējams pētīt vēl. Vietējo iedzīvotāju mīlestība pret šo vietu novedīs tikai pie labām lietām un rezultātiem.”
Lielauces baznīcas vēstures pētīšanā iesaistījās arī Dobeles novada muzeja vēstures speciāliste Undīne Krūze, kura priekšlasījumam bija sameklējusi faktus par baznīcas darbību pēc Latvijas valsts izveides. Vakar pārsteigums bija tas, ka iepriekšējā dienā viņa izsolē par 50 eiro bija ieguvusi un sestdien arī savās rokās saņēma Lielauces mācītāja Johana Vilhelma Zakranoviča “Sprediķu grāmatu”, kas izdota 1893. gadā. Kaut pirkusi par savu naudu, viņa šo grāmatu turēs Dobeles novada muzejā, kur to varēs palasīt ikviens interesents.
Undīne Krūze dalījās ar savu pieredzi, pētot materiālus par Lielauces baznīcu: “Mums muzejā ir korespondences starp mācītājiem – mācītājam adresētas vēstules vai paskaidrojuma akti. Tajos parādās draudzes dzīve, piemēram, paskaidrojuma akts no palīdzības biedrības dāmām, kur ir radušās baumas. Kaislības ir bijušas lielas, jo baznīca ir bijusi pagasta centrs. Mūsdienās cilvēkam pat var būt grūti uztvert, cik baznīca ir bijusi svarīga. Rakstot publikāciju par Lielauces baznīcu un uzklausot Ivara Bušmaņa teikto par to, kas šobrīd tiek, darīts, palika ļoti labs iespaids. Ir pagasti, kurās baznīcas ir, bet tām netiek pievērsta tik liela uzmanība kā Lielaucē. Šeit viss ir vislabākajā kārtībā!”
Pats idejas autors Ivars Bušmanis saka: “Nevaru teikt, ka esmu aizsācējs, jo šī doma par baznīcas sakopšanu mājoja daudzos. Mani pamudināja Tija. Tā īstenojas tāpēc, ka daudziem ir šāds aicinājums un daudzi sajūt baznīcu kā vērtību.”
Lielauces baznīcas vēstures izpēte un pasākums notika Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītās programmas “Latviešu vēsturiskās zemes” projekta “Lielauces baznīcas kultūrvēsturiskā nozīme” ietvaros. Plašāka informācija par Lielauces baznīcu šomēnes tiks izvietota uz tūrisma stenda pie Lielauces baznīcas. Savukārt Dobeles novada pašvaldības atbalstītā fotoizstāde “Lielauces baznīca” Tautas namā būs atvērta līdz novembra beigām.
Annija Brahmane
Atklājumu TOP 15
- Baznīcas dzimšanas diena
1744. gada 9. jūnijā tika likts baznīcas pamatakmens, kuru rotāja sudraba plāksne. Tajā bija iegravēti Polijas karaļa, baznīcas kompatronu un būvkungu vārdi. Baznīca tika iesvētīta 1745. gada 12. decembrī. - Nezināmā koktēlnieka unikālās evaņģēlistu skulptūras
Citur Kurzemes mākslā nesastaptais tēlnieka izstrādātais, individualizētais stils gan figurālajos, gan ornamentālajos griezumos. Līdzīgs divām nezināmas izcelsmes koka skulptūrām Latvijas vēstures muzejā. - Lielaucē dziedātie korāļi
Atklāti vismaz četri Lielauces baznīcā ērģeļu pavadībā dziedātie korāļi, jo īpaši “Ak, kā es vēlētos” ar Lielauces mācītāja Kārļa Beldava vārdiem. - Noskaidroti muižnieki dāvinātāji
Visi baznīcas iekārtas priekšmeti, kas fotogrāfijās, bija dāvināti vecajai koka baznīcai 17.gadsimta beigās, un noskaidrots, kurš ko ir dāvinājis. - Uzzināti visu mācītāju vārdi
Noskaidroti visu 19 draudzes mācītāju vārdi Lielauces baznīcas 420 gadu pastāvēšanas laikā. - Aprakstīti zudušie liturģiskie trauki
Zuduši visi dievnama liturģiskie trauki, bet visiem tiem ir tik sīki apraksti inventarizācijas aktos, ka tas dod cerību tos atpazīt muzeju krājumos - Iepriekšējo koka baznīcu atrašanās vieta
Talkā 2021. gada 19. septembrī pie tagadējās baznīcas ieejas atrastās monētas (šiliņi) liecina, ka 17. gadsimtā baznīca atradās turpat. - Sarkanie ķieģeļi no Jaunpils
Lielauces ķieģeļu cepļa ķieģeļi ir smilškrāsas ar iesarkani lāsojumu. Apkārtnē nav sarkanā māla atradņu. Izrādās, 40 000 ķieģeļus baznīcas būvniecībai veda no Jaunpils - Visvecākais baznīcas priekšmets
Visvecākais baznīcas priekšmets, kurš saglabājās līdz pat II Pasaules kara beigām – misiņa kroņlukturis draudzes telpas vidū, kuru 1656. gadā bija dāvinājis mācītājs Vilhelms Grāviuss. - Aklās logailas baznīcas tornī
Lielauces atšķirības zīme ir divas aklās smailloku logailas abpus ceturtā stāva līmeņa logam. Nevienā citā Latvijas luterāņu baznīcas tornī tādu nav. - Glezna “Svētais vakarēdiens” – plaģiāts
Glezna «Svētais vakarēdiens» 17. gadsimta otrajā pusē izgatavota pēc slavenā vācu-holandiešu mākslinieka Hendrika Golciusa (1558–1617) gravīras parauga. - Apzināti vecie baznīcas zvani
Vecāko un lielāko zvanu 1578. gadā bija lējis no Nirnbergas Rīgā ieceļojušais Mihels Baijers un baznīcai dāvinājis Ādolfs fon Funke, mazāko 1608. gadā Rīgā lējis Hanss Maijers un baznīcai dāvinājis Nikolajs Podbereskis. Tie ir pazuduši. - Mācītājmuižas vēsture
Uzzināts, kad izveidota mācītājmuiža – to 1570. gadā nodibināja toreizējais Lielauces muižas īpašnieks Gerds fon der Reke, atdalot tās vajadzībām zemi no sava īpašuma. - Vitrāža altārtelpas logā
Pavisam negaidīti vienā Intas Vecvagares atsūtītā sava tēva iesvētību fotogrāfijā 1937. gadā fonā redzama vitrāža, par ko līdz šim nav atrasta neviena liecība. Rūpīgi ieskatoties interjera fotogrāfijā, gūts apstiprinājums. - Miesas sodu laukums baznīcas priekšā
Baznīcas priekšā bijis ierīkots laukums miesas sodu izpildei un ierakts stabs ar kakla dzelzi.
Sastādījis Ivars Bušmanis
Daiņa Bušmaņa foto
-
Pasākuma atmosfēru radīja pieklusinātā sveču gaisma.
-
Priekšlasījuma autors Ivars Bušmanis kopā ar Dobeles novada muzeja vēstures speciālisti Undīni Krūzi un Latvijas Vēstures arhīva eksperti Eniju Rubinu.
-
Vecauces ev. luteriskās baznīcas ērģelniece Ingrīda Petrauska (no labās) kopā ar Viju Kursieti un Aivi Antonovu – Kalniņu.
