“Dzīvās bildes” ir tāds teātra spēlēšanas veids, ar ko 19.gadsimtā nodarbojušies muižas augstdzimušie, it īpaši, kad sabraukuši ciemiņi. Vakara izklaidei sanākušie vai nu spēlēja ludziņu fragmentus vai atainoja kādu slavenu gleznu. Par to savā dienasgrāmatā “Ko es nekad negribētu aizmirst jeb atmiņas no manas dzīves” stāsta Jūliuss Dērings (1818-1898), kurš apmeklējis arī Lielauces muižu.
Dzīvo bilžu tradīciju pērn atjaunoja Vecauces muižas biedrība “Vecauces muiža”, un 2022.gada Vasarsvētkos tās pirmoreiz parādīja Auces vidusskolas teātra studija “Kaķi” (vadītāja Eva Tabore). Biedrības “Lielauces attīstībai” sarīkotajā folkloras vakarā “Atdzimis Lielaucē” 2023.gada 25.februārī “Kaķi” iestudēja divas teikas par Lielauces ezera izcelšanos.
Pirmā teika par Lielauces ezeru, ko “Kaķi” parādīja “dzīvajās bildēs” un kuras galvenā stāstniece bija Sanija Narvaiša, ir šāda: “Senāk Lielaucē ezers nemaz nav bijis. Vienreiz nācis liels mākulis šņākdams un krākdams un griezies riņķī ap Vecauci un Bēni. Kāda sieviņa stāvējusi uz kādu dambi, kas atrodas Bēnes tuvumā. Ezers laidies jau tik zemu, ka sākušas zivis birt ārā. Sieviņa redzējusi, ka ūdens drīz kritīs lejā, un teikusi: “Tu nebūsi mūsu ezeriņš, tev jābūt Lielauces ezeram,” – un tā arī bijis. Viņš gājis uz Lielauces pusi, bet, nevarēdams vairs augstāk uzcelties, viņš ar vienu kāju atspiedies pie Dzelzamuižas un otru kāju pie Vecauces Albrekšiem un tad atspēries un devies uz Lielauci. Un tā nu tagad pie Dzelzamuižas redzams viens dīķelis un pie Albrekšiem otrs dīķelis. Un to sieviņu, kas sūtīja to ezeru uz Lielauci, sākuši saukt par raganu un vietu, kur viņa stāvējusi, par Raganu dambi.”
Ir otra teika – par Klunkšķi, ko parādīja Auces jaunieši. “Lielauces ezerā dzīvojot kāds dzīvnieks. Viņš klunkšķ un tāpēc iesaukts par Klunkšķi. Šo klunkšķēšanu varot dzirdēt līdz trīs verstes attālumā. Cikreiz pavasarī viņš klunkšķējis, tik rubļu maksās tanī gadā rudzi. Daži viņu tēlo līdzīgu stārķim, citi atkal līdzīgu mazam putnelim ar lielu knābi. Stāsta, ka Klunšķi esot iemetis pats nelabais. Rudenī viņš pārvēršoties par lepnu kungu un braucot uz Rīgu skatīties, cik tā jau liela izbūvēta. Kad Rīga būšot pavisam izbūvēta, tad pāriešot uz Rīgu dzīvot. Tad arī Lielauces ezers būšot cieti; pats nelabais to aizraušot cieti. Jo Rīga plēšoties plašumā, jo Lielauces ezers krietni mazāks, kāds bijis pirms kara.”
Latviešu Folkloras krātuvē ir vēl viena teika par to, kā cēlies Lielauces ezers. To Lielauces pagasta Dambīšu mājās 1935.gadā pierakstījusi Maija Smiltniece no Žaņa Smiltnieka (50 gadu vecs).
“Kur tagad viļņojas Lielauces ezers, tur sen senos laikos ir viļņojušas skaistas druvas un pļavas, un uz pakalniem stāvējušas skaistas mājas. Tik Dūņupīte plūdusi pa vidu, slacīdama pļavas ar saviem pavasara ūdeņiem. Kādreiz salasījušās pie Dūnņupītes vesels bars sievu un velējušas veļu. Kā jau sievas barā salasījušās, ņēmušās visādi tenkoties. Te uz reizi gaisā sācis šņākt un krākt, un pa gaisu skrējis liels, melns mākonis. Te viena sieva iesaukusies: “Re, māsiņ, kur skrien Lielauc[es] ezers!” Ar to pieticis, jo tas jau ilgu laiku skrējis sev vietu meklēdams, kur nogāzties, bet neviens līdz šim nebij pieminējis viņa vārdu. Tas gāzies zemē, un tā skaistā lauku vietā viļņojies ezers. Tik pa ūdens virsu, kā mazas laiviņas peldējušas karotes, spaineļi, slotas kāti, maizes lizes, abras un tā daudz citu lietu tā vēl šo baltu dienu šis ezers viļņojas itin lepni, kā kādreiz viņa vietā viļņojas druvas.”