Lielaucnieki 1991.gada janvārī

16. janvāra vakarā 35 lielaucnieki sēdās Rolanda Naumaņa vadītajā kolhoza “Lielauce” autobusā un devās uz Rīgu uz barikādēm. Tajā ap trīsdesmit lielaucnieku, viņu vidū trīs brāļi Zizlāni – Zigismunds, Laimonis un Ainārs – divi brāļi Bērziņi – Aldis un Juris .

Ko no tā laika šodien atceras barikāžu dalībnieki?

Vilnis Reiss atzina, ka tonakt bijis ļoti auksts un gaidījuši, ka OMON kaujinieki uzbruks kuru katru mirkli. Gaidījuši nākam no Lucavsalas puses.

Guntis Zutis atceras, ka visu nakti bijuši nomodā. “Pa dienu nāca vecāki ļaudis, nesa mums tēju un sasmērētas maizītes. Tagad žēl, ka daudziem, kuriem ir pāri 80 gadiem pensijas ir tika mazas, ka grūti ar iztikšanu. Jā, uz barikādēm bija arī tādas kompānijas, kas sev pie ugunskuriem saservēja bagātīgus galdus un bija iesiluši tik tālu, ka, ja arī OMON kaujinieku nāktu, viņi nepamanītu un galvu pat nepagrieztu uz to pusi,” atceras Guntis.

 “Todien, 16. janvārī uz Vecmīlgrāvja tilta omonieši nošāva Roberts Mūrnieku,” atceras Aldis Bērziņš. “Kalašņikova automāta zalves varēja dzirdēt pat Zaķusalā.” Viņam vislielākais brīnums bija televizors Daugavmalā, kurš darbojies no ģeneratora, bet signālu uztvēris ar satalītšķīvja palīdzību. “Tolaik viss vēl bija pie vadiem piesiets – televizori, telefoni, un nevarēja iedomāties, ka TV var raidīt no satelīta, nevis no TV torņa.”

Arnis Krūzmanis šo laiku atceras pēc radioaparāta pie auss – vīri sekojuši notikumiem Irākā, tieši tai naktī no 16. uz 17. janvāri ASV vadītie spēki īstenoja operāciju “Tuksneša vētra” un ātri atbrīvoja Kuveitu no Irākas okupācijas.

Rūta Reņķe, kura bija vienīgā sieviete vīru kompānijā, laikrakstam “Zemgale” par šo laiku 2016.gadā stāstīja:

“Tolaik mums te bija tā dēvētā sanitārā kopa, kuru es vadīju. Nē, neviens neteica, ka vajadzētu braukt līdzi kādam, kurš pārzina pirmās palīdzības sniegšanu, bet man sirdī bija tāda izjūta, pārliecība, ka šādam cilvēkam noteikti jābūt. Ja nu kas tomēr notiek… Mums gan apgalvoja, ka mediķi, kuri varētu līdzēt, uz barikādēm būs, bet tik un tā uzskatīju, ka ir kādam zinošam cilvēkam no Lielauces mūsu vīriem līdzi jādodas. Savācu visu, ko vien varēju, pirmās palīdzības sniegšanai – medikamentus, pārsējus, žņaugus, segas ‒ visu, ko varētu vajadzēt ievainotam cilvēkam. Mūsu kopas dalībniecēm visām tolaik mājās bija mazi bērni. Kā es varēju kādai no viņām teikt – tev jābrauc! Tāpēc devos pati ar domu – ja notiek šā vai tā, būšu līdzās.

Bail nebija nemaz. Drīzāk teiktu, ka manī bija dzelžaina pārliecība, ka vienkārši ir jāiet un jādara. Jā, kad centrā atskanēja šāvieni, bija jocīgi. Bet mums priekšā bija automašīnu un traktoru rindas, kas radīja tādu kā papildu drošību.

Vai 35 cilvēki, kuri no mūsu ciemata devās uz Rīgu, ir daudz? Teikšu, ka varēja būt arī vairāk. Pieļauju, ka ļaudis vienkārši baidījās. Bet vai viņus var par to nosodīt? Par sevi gan varu sacīt vienu – man ir 84 gadi, arī veselība nav pārāk laba, bet, ja, nedod Dievs, rīt atkal būtu jādodas uz barikādēm, darītu to nedomājot!”

Otro reizi lielaucnieki braukuši 26. janvārī, bet tas laiks vairs nebija tiks saspringts. Barikāžu laiks ilga līdz 27. janvārim.

Ja kādam no barikāžu dalībniekiem ir ar ko dalīties – ar stāstiem vai fotogrāfijām, labprāt uzklausīsim (biedrība@lielauce.lv vai pa tālruni 29152230).