Jau ceturtais vakars, kopš abām latvju rotām par mitekli kļuvusi Lielauces pils. Vakaram aši atnākusi pakaļ tumša nakts, bez mēnesnīcas vizēšanas un bez zvaigžņu zaigas. Pa visam melnas sametušās debesis, un viņu melnums, zemes sniegam pretī tiekdamies, ir nolaidies tepat līdz pašiem vecā parka koku zariem. Tumsa un sals aiz pils logiem. Istabās, zālēs arī jau patumšs, un gurdi kvēl reto sveču ugunis. Vadi to telpās nolikušies jau uz dusu. Gar sienām rindās slietas šautenes. Guļ karotāji netālu no tām, cits pagalvī sev licis mantu maisu, cits tāpat žņaugtu dūri, kā miegā draudēdams.

Nomodā tikai gulētāju sargi, un snaudienam nav slēdzis cieti acis arī latviešu bataljona komandieris. Visu vakaru viņš ir sēdējis pie kartes, vērodams, kurp iet sarkano strēlnieku uzbrukuma ceļi, un kāds turpmāk būs viņa paša rotu ceļš. Sarkanie gausi seko; atslābis šķiet viņu uzmākšanās spars. Ir pat tādas nepārbaudītas vēstis, ka uzbrucēju tūkstoši samazinās arī bez kaujas, ka tiem daudz dezertieru, kuri aiziet mājās ciemoties, līdzi ņemdami savas granātas un šautenes.

Izdevīgs brīdis uzbrukt, bet ar ko? Divas nelielas rotas – tas viss pašu latviešu karaspēks. Pāris vietējo vācu rotas, kas tagad Vecaucē, un vairāk it nekā, jo par kara palīgiem nevar skaitīt izjukušās dzelzs brigādes rindas. No bleķa, nevis dzelzs pagaidām izrādījies šis daudzinātais Vācijas vāciešu karaspēks! Nē, palīdzēt Latvijai spēs tikai pašu tautas spēks. Tos jāmodina, jāceļ kājās, jāpiespiež piecelties! Ar mobilizāciju sarkano vēl neapņemtos novados, kaut arī tur jau strādā nodevēju mēles, lūkodamas šai karos pagurušai, visu vācisko nīst paradušai tautai iestāstīt, ka vācu pavalsts ir jau viņas pašas jaunā, vēl tikai uzceļamā valsts.

Trīs garus gadus redzējusi briesmas no rietumiem, tauta ir patlaban akla pret briesmām, kuras draud tai no austrumiem. Tā jāmodina, jāpiespiež iet karā par savu valsti, par sevi pašu, un kaut arī patlaban šīs valsts liktenis viņas pūlim būtu vienaldzīgs! Gan nāks laiks, kad šis pūlis modīsies, kad viņš svētīs tos, kurus tas tagad nolād. Jā, šis ir sajukuma laiks, kam cauri kā caur miglu spēj redzēt tik izredzēto acis. Tak mobilizācijai ir vajadzīgs savs laiks, un ieroči arī neaug no zemes: to sagāde nav nedēļā vai divās veicama.

Laiku palīdzēs sagādāt pretuzbrukumi. Ar landesvēra rotām vakar jau ir norunāts: pirmo triecienu sarkanajiem dot no Blīdenes puses un tēmēt Dobelei. Pirmajam veiksmīgajam sitienam tad sekos viens pēc otra citi. Kalpaks pieceļas, iet pie loga, veras nakts melnumā un redz, ka ārā iesācies griezties sniega putenis. – Labs laiks nakts uzbrukumam, – ja ir labi kareivji.

Ak, nav ko raizēties: uz ceļiem, kuri ved šurp, nostādītas modras aptures, un vakarā nebij nevienas ziņas, ka tuvumā būtu pamanīts kas aizdomīgs. Laiks gulēt iet, – pulkstens sen pāri pusnaktij Bet miegs bēg no pulkveža acīm, mazliet nemierīga ir sirds. Un skats šad tad atkal kavējas pie loga rūtīm, cenzdamies ieurbties nakts melnumā, kas tagad kļuvis pilns skrejošu sniega pārslu. Tad atkal pulkveža galva un pleci noliecas pār galdu, kuram virsū uzklāta karte, un vērot ceļus, silus un sētas no jauna iesāk gaišās, mazliet sērīgās acis, kas tikko vērušās nakts melnumā. Tumša nakts, sniega putenis. Krustceļos un uz ceļiem jau sadzītas metru dziļas kupenas. Krustceļos sargu postenis, – divi vīri ar bisēm plecos, un vienam, mazākajam, aizbāzta aiz jostas raķetpistole.

Debesīs šķiet jūkam kopā ar zemi. Sniega šaltis skrien acīs, pārslas krīt uz vaigiem, un sejas abiem sargiem dedzina janvārsals. Sargi liek rokas virs acīm, lūko ar pusstingušām plaukstām atvairīt uz mirkli sniega virpuļus, Tai pusē – ceļš, kas nāk no Dobeles. Un Dobele ir vistuvākā vieta, līdz kurai aizvirzījies ienaidnieka karaspēks. Tumsa ir pilna lidojošu sniega sauju. Grūti ko manīt skatiem., – vēl grūtāk ir vēja auros ko sadzirdēt. “Tavu suņa laiku,” – sirdās mazākais sargs; un lielākais, ar sasalušu cimdu, rausdams sev no uzacīm un skropstām sniegu, pieliecies atkal vēro austrumus, kur silā pazūd Dobeles ceļš. “Vai tur – lai visi jodi! – Vai tur no meža nupat neatšķīrās, nesāka šurpu virzīties kas melns?!”

Sniegšaltis, vēja auri. Acīm grūti izšķirt, kur beidzas mežs un sākas lauks. Mazais sargs cenšas stiepties garāks, garākais gatavs pieplakt sniega kupenai, lai spētu izprast, vai viņus tikai viļ puteņa apstulbotā redze, vai arī tiešām kaut kas tur, no meža, šurpu nāk. Neskaidri tumša meža svītra, un tās priekšā šķiet kustas jau veseli trīs melnumi. Tie nāk tuvāk, un nu jau, putenim par spīti, var saredzēt, ka no sila ir izjājuši trīs jātnieki. No meža svītras pa to laiku jau ir atdalījies atkal kaut kas līdzīgs melnai kovārņu rindai, – tā kājnieku ķēde, tie – ienaidnieki, kas pilij virsū nāk! Sargs izrauj signālpistoli, spiež sprūdu, gribēdams šaut trauksmes raķeti, bet ierocis atsakās klausīt.

Melnie punkti mežmalas sniegā aug garāki, virzās arvienu tuvāk. “Lai velns to pistoli!” Signālraķete iekrīt sniegā, un viens sargs skrien uzpili, otrs jož uz apturi, kur mežsarga mājas. Dziļš sniegs visur, un sargs, uz priekšu traukdamies, ar izmisuma skubu, lauž sevim ceļu cauri sniega kupenām, – mazais līdz padusēm, un lielais pāri ceļiem. Mežsarga mājas durvis atskrien vaļā, sargkareivis ieklūp iekšā bez elpas, viss sniega pārslām apbiris. “Sarkano ķēde! Nāk no meža!” Kā atbalss trauksmes ziņai atsaucas aptures priekšnieka komanda. Un visi, šautenēm rokās, brūk ārā, negaisā un nakts tumsā. Apture atkāpjas uz pils pusi.

Vīrs aiz vīra tā gausi brien pa dziļo sniegu. No labās puses mežs šķiet nākam tuvāk; ~ visa laukmala, kas vēl nesen likās balta, nu kļuvusi melnraibota no uzbrucēju augumiem. Kas tiks pirmie līdz pils parkam, – aptures kareivji vai virsū un līdztekus plūstošais sarkano bataljons?

Balts stāvs grīļodamies klūp iekšā, stiepjas taisns, aizgūdamies tad teic: “Pulkveža kungs! No sila puses!“ Kalpaks saslienas, novērzdams acis no kartes. Tēraudains, reizē mierīgs kļuvis tam acu skats. “Sarkanie?” “Jā! Viss lauks melns!” Pulkvedis pāris soļos ir pie durvīm, aiz kurām sākas virsnieku rotas telpas. “Augšā, pie ieročiem! Stāt pozīcijās parka malā! Mierīgu, stipru uguni!”

Zābaku dimdēšana, vīru simtam lecot kājās, šauteņu klaudzoņa. Kā vēja rauti, brāž uz durvīm vadi, skrējienā maukdami sev plecos somas, galvās bruņucepures. “Cēsnieku komandieri šurpu!“ Uz sliekšņa izaug druknais Puriņa stāvs. “Pusrotu pa labi, – apņemt sarkaniem kreiso flangu. Otru pusrotu pa kreisi! Mēs saņemsim viņus kā lūškās!” “Klausos, pulkveža kungs!“ Plecīgais virsleitnants salutē un pazūd durvīs. Pulkvedis dziļi .atvelk elpu. Tad paceļ galvu, klausās, dzird ārā jau iesākamies šauteņu šāvienu sauso sprakstēšanu, un, ņēmis rokā spieķi, liek galvā jērenīcu, ašiem soļiem aiziet lejā, parka malā, kur viss jau zibsnī ugunīs.

Naktī un sniegā ugunskauja ilgst paīsu laiku. Un atpakaļ uz meža pusi velkas uzbrucēju ķēdes, prom brizdamas pa sniegu, kas vietām līdz krūtīm dziļš. Īsu brīdi klus šautenes vienā un otrā pusē. Tad frontē, flangos atkal nikna uguns. Atkal jauns lielinieku uzbrukums. Centrā kaist stobri virsniekrotas šautenēm; Cēsinieku vads flangos aptur un aiztrenc mežā lielinieku vadus, kas lūkojuši pils sargiem tikt sānos. Un pamazām pa otram lāgam apstājas šaušana. Tukšs no dzīvajiem uzbrucējiem paliek cīņas lauks. Atsistie sarkanie zūd mežā. Izlūki seko tiem un vēsta savējiem, ka šķūtnieku ragavās, prom uz Dobeles pusi, aizbraucis lielinieku bataljons.

Ar ugunskauju reizē ir apstājies sniega putenis. Nakts tumsai mana jaucamies jau klāt zilganu ausmas svīdumu, kad atsevišķā latvju bataljona karavīri sapulcējas no jauna Auces pilī. Jaunekļiem un vīriem vēl kaujas mirdzums skatos, pie mēteļiem līp klāt cīņas lauka sniegs. Dažiem arī asinis. Citus, smagāk ievainotos, atnes kaujas biedri uz rokām. Kā vispēdējos ienes četrus, kam šī nakts bijusi pēdējā kauja, pēdējā dzīves nakts. Tos gulda salmos, kas sanesti lielajā pils zālē. Sejās tiem pelnpelēkais nāves bālums, un diviem arī asins traipi, kas citiem redzami uz kara mēteļiem. Klusēdams, bez komandas, sāk rindoties nelielais karapulks ap klusajiem draugiem, kas mūžam vairs neies Virsnieku rotas rindās līdzi.

Dzīvajo rindas pašķiras, dodamas ceļu savam pulkvedim, kurš pēdējais nācis no kaujas lauka. Plecos tam vēl viz sarmas putekļi, un seja tēraudcieta. Ar savu uzticamo spieķi rokā, Kalpaks, šis nemirstības ceļa ceļinieks, ir piegājis pie četriem klusajiem, aiz kuriem jau vērušies cieti dzīvības un nāves vārti. Pulkvedis klusēdams ņem nost cepuri, zemu liec galvu. Un jaunekļu un vīru galvas liecas līdzi. “Šie ir pirmie, kas atdevuši savas dzīvības par Latvijas valsti. Lai viņi ir paraugs visās tālākajās cīņu gaitās. Svēti mirst visi tie, kam karavīra nāves stundā pār galvu zvīļo viņa tēvu zemes debesis.”

Ik nakts kaujā saņemts, padzīts projām lielinieku bataljons, kas uzmācās Lielauces pilij. Otrai sarkano kolonnai rītausmas kaujā laimējies pie Vecauces: no turienes ir izsists landesvērs, un tāpēc jākāpjas vēl tālāk prom, uz Ventas pusi, kā latviešu, tā vācu zemessargu rotām. Landesvērs lūkos savu jauno blamāžu nomazgāt ar jaunu kauju, un Cēsu rotai jāiet līdzi, jāatbalsta Rādena vīru uzbrukums. Tak landesvēram nav un nav vēl cīņas laimes. Sarkano pārspēks spiež to atpakaļ, spiež vēl pār Ventu, un latvju bataljona rotām jāatkāpjas līdz. Drūms, smagu rūpju nomākts, atkal atkāpjas uz vakarpusi Kalpaka bataljons. Un mēmais jautājums ir visiem viņa kareivjiem uz lūpām: Cik tālu tad? Līdz Liepājai vairs – tikai krietns dienas gājiens. Jūras tuvumu vēsta arī dienvidvakaru vējš, kas atnesis sev līdzi mazu atkusni. Tas noledo kokus un naktīs liek celties no sniega vieglai miglai; un miglas dēļ bālgandzeltens ir mēnesgaismas vizējums.

* Fragments no Aleksandra Grīna stāsta “Debesu ugunis” publicēts žurnālā “Aizsargs” nr. 11 1935. gada 15. novembrī