Vilhelms Šteineks

Starp slavenākajiem draudzes locekļiem atzīmējams 1681. gadā Lielauces baznīcas ķestera Eberharda Šteineka dēls Vilhelms (1681–1735), kurš 21 gada vecumā uzsāka teoloģijas studijas Karalauču universitātē. Teoloģiju studēja deviņus gadus līdz 1711. gadam. Tā laika zinātāji spriež, ka tik ilgi tāpēc, ka, visticamāk, pats tai laikā strādājis, lai sapelnītu naudu studijām. Pēc Ziemeļu kara starp starp zviedriem un krieviem un mēra uzliesmojuma, kurā mira visi Jelgavas mācītāji, 1711. gadā viņu iecēla par Jelgavas lauku draudzes mācītāju Sv. Annas baznīcā un viņš kļuva par pirmo latviešu tautības mācītāju Kurzemē. 

Vēsturē Šteineks iegājis par to, ka, 1730. gadā, kad būdams Tukuma Sv.Trīsvienības baznīcas mācītājs, apejot cenzūru, iespieda apsveikuma kantāti Kurzemes hercogam Ferdinandam kāzu dienā (viņš 75 gadu vecumā apprecēja jaunu Saksijas princesi). Pagarajā dzejolī par dzimtbūšanas smagumu, viņš žēlojas, ka zemnieks var atļauties ēst tikai “asaru maizi” un Kurzeme “savas acis ir izraudājusi līdz aklumam”.  Dzejas beigās autors ar Nemezīdas (atriebības dieves) muti bargus vārdus veltī muižniecībai :

“Nolādēts čūsku dzimums,
Tu trijlapis no ellēm spožām
Velcies prom, jo beidzies ir tavs laiks
Tu diezgan esi jau ar viltu savu
Te baudījis pasaules slavu,
Nu atliek sēra dzelme
Un viņas liesmu svelme,
Tas ieguvums tavs — elles tvaiks*.

Par šo sacerējumu Jelgavas konsistorijas tiesa 1732. gadā Šteineku sodīja ar 20 dālderiem un uz 4 nedēļām atstādināja no mācītāja amata. Ferdinands Kurzemē neatgriezās, un Krievijas ķeizariene Anna panāca, ka par Kurzemes hercogu ievēlēja viņas favorītu Ernstu Johanu Bīronu. Savukārt ar Bīronu valdīšanas laiku saistīti Rezoni – mācītāju dinastija, kas trīs paaudzēs kalpoja Lielauces draudzē.