Pēdēja kara laikā Lielauce atradās uz Kurzemes katla frontes līnijas un to piemeklēja tāds pats liktenis kā kaimiņu pagastu baznīcas, kuru torņus sagrāva ar mērķētu lielgabalu uguni, lai ienaidnieks no torņa nevarētu koriģēt lielgabalu uguni.

Baznīcas lielākās vērtības bija ērģeles, altāris, kancele, kas saglabājušās vien fotoattēlos. Pēc grāfa Mēdema pasūtījuma 1824.gadā Katlakalna ērģeļmeistars Johans Christians izgatavoja 16 reģistru ērģeles.

Altāri dāvinājis Gothards Ernsts fon Netelhorsts un viņa sieva Doroteja Luīza. Altāris un kancele rotāti vērtīgiem kokgriezumiem baroka stilā. Tas ļauj secināt, ka retabls radies 17.gs. vidū.

Vecā altārglezna «Sv. vakarēdiens» ataino 12 apustuļu svēto vakarēdienu. Gleznota uz koka. Spriežot pēc dažādām pazīmēm un līdzības ar Ēdoles cilni, tā bijusi altārglezna pēdējai koka baznīcai. Veco altāra gleznu «Sv. vakarēdiens» 1942. gadā ierakstīja valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Gājusi bojā kara laikā.

Kancele tapusi vienā laikā ar altāri un to dāvinājusi kambarjunkura Ēvalda fon Sakena sieva Katarīna. Kancele izrotāta ar Kurzemes mākslā reti sastopamiem kokgriezumiem baroka stilā. Kokā izgrebti 4 apustuļu tēli.

Misiņa svečturis atradās kanceles labajā pusē teksta apgaismošanai. Biedrības organizētajā talkā 2021.gada 4.maijā Raimonds Vernis šo svečturi atrada baznīcas gruvešos ārpus tās sienām. Mākslas vēsturnieks Dainis Bruģis, novērtējot atradumu, secinājis, ka lietais misiņa svečturis ir izgatavots laikā starp 1650. un 1680.gadu, kad Latvijas baznīcās ienāca pūķu tēli. Attiecīgi šis, visticamāk, ir pēdējās koka baznīcas aksesuārs, kurš pārceļoja uz jauno mūra baznīcu.

1938.gadā pie sienas uzstādīta balta marmora piemiņas plāksne ar zelta uzrakstu Latvijas brīvības cīņās kritušajiem draudzes locekļiem.

1944.gadā tornis nograuts līdz pat apakšējām stāvam, gāžoties tornis sagrāvis 1/3 baznīcas jumta un griestu. Bojā gājušas ērģeles un ērģeļu balkons, divi kroņlukturi, zvans nokritis uz torņa drupām, bet palicis vesels. Bojā gājuši vecā altārglezna, visi baznīcas soli. Pēc kara noplēsti griesti, izzāģētas sijas, izplēsta grīda, uzlauztas baznīcas pagrabu velves, baznīcas sakristeja noārdīta līdz pamatiem, iznīcināts altāris ar kokgriezumiem, iznīcināta altāra glezna «Kristus pie krusta», iznīcināta kancele ar apustuļu tēliem, sasista kritušo karavīru piemiņas plāksne.

Kaut dokumentos, ka Lielauces draudze beigusi pastāvēt 1944.gadā, Lielauces baznīca faktiski turpināja darboties līdz 1949. gadam, bet Lielauces draudze pastāvēja vēl 50-o gadu sākumā. Kopš 1946. gada līdz 50-gadu vidum lielaucnieku kristību, iesvētīšanas un laulību fakti joprojām tika reģistrēti Lielauces draudzes grāmatā. Pēdējais ieraksts Lielauces baznīcā – par Ausmas Anševicas kristībām 1949.gada 5.jūnijā.

Lai interesentiem dotu pieeju baznīcai, 2021.gada aprīlī un maijā biedrība “Lielauces attīstībai” rīkoja divas talkas, kurās novāca apaugumu, ar traktoriem nostūma gruvešus un salaboja divus krustus. 29. maijā divos nakts seansos notika Baznīcu nakts pasākums, kurā Ivars Bušmanis pusstundu garā attēlu prezentācijā iepazīstināja ar baznīcas vēsturi 500 gados, Aivars Balodis dalījās atmiņās par bērnībā piedzīvoto dievkalpojumu jau sagrautajā baznīcā. Ingrīda Petrauska un Vija Kursiete dziedāja baznīcas korāļus, kas savulaik skanējuši šai baznīcā.