Četras baznīcas

Lielauces baznīcai, kura līdz mūsu dienām nonākusi vairs tikai kā romantiskas drupas, ir vismaz 500 gadu gara vēsture. Pirmās arhīvos atrodamās ziņas liecina, ka baznīca Lielaucē bijusi pirms Reformācijas, tātad  – pirms 500 gadiem.

Lielaucē viena pēc otras ir bijušas četras baznīcas – trīs koka un visbeidzot mūra. Koka baznīcas kalpojušas kokmateriālu mūžu, kuru pagarinājušas vai samazinājušas to laiku amatnieku prasmes. Visilgāk – 110 gadus – kalpojusī otrā baznīca vienīgā no visām pilnībā sabruka, jo 1682. gada 1. janvārī draudze piešķīra līdzekļus šķūņa būvniecībai, kur noturēt dievkalpojumus.

Mūra baznīcas būvvēsture

Jau 1730. gadā koka dievnams bija sliktā stāvoklī, un draudze ar apkārtējo muižu īpašniekiem vienojās par jauna – šoreiz mūra – dievnama celšanu. Būvniecības darbi sākās vien 1744. gadā – baznīcas pamatakmeni kopā ar plāksni, kurā bija iegravēti Polijas karaļa Augusta III, baznīcas kompatronu un būvkungu vārdi, zemē guldīja 1744. gada 9. jūnijā. Uzcēla mūra ēku apbrīnojami ātri, turklāt lielāku un platāku nekā bija plānots. Pēc pusotra gada – 1745. gada 12. decembrī to iesvētīja.

Baznīcas vērtības

Lielauces baznīca, lai arī guļ drupās, joprojām ir valsts aizsargāts vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis.  Baznīcā savulaik glabājās ievērojamas kultūrvēsturiskas vērtības.  17. gs. beigas un 18. gs. sākums Kurzemē bija arhitektūras un dekoratīvās mākslas uzplaukuma laiks. Muižu īpašnieki sacentās savā starpā par lielāko baznīcu un greznāko iekārtu. Muižnieku sāncensība par dāvinājumiem baznīcai radīja lielākās kultūras vērtības Lielauces vēsturē.

Mākslas zinātniece Elita Grosmane savā grāmatā «Kurzemes baroka tēlniecība» Lielauces baznīcai veltījusi veselu nodaļu. Viņa atzīmē, ka attīstītā baroka paņēmienu lokā labāk iekļaujas kancele un ka koka skulptūrās neparasti  augsta ir bagātīgi krokotos apmetņos tērpto evaņģēlistu individualizācijas pakāpe.

Lielākie atklājumi un atradumi

VKKF projekta “Lielauces baznīcas kultūrvēsturiskā nozīme” laikā veiktajā arhīva materiālu izpētē, zinātniskajā literatūrā ir daudzi negaidīti atklājumi, kas līdz šim nav iekļauti uzziņu literatūrā par Lielauces baznīcu, kā arī nav atrodami Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Lielauces baznīcas kā aizsargājama arhitektūras pieminekļa failos. Nozīmīgas liecības sniedz arī lielaucnieku (Aivara Baloža, Ritas Balodes, Intas Vecvagares) iesniegtās fotogrāfijas no dzimtas albumiem. Arī talkās pie Lielauces baznīcas ir negaidīts atradums – 17. gadsimta beigās tapušais misiņa svečturis, kas tika izmantots kancelē teksta apgaismošanai. Skatiet  Atklājumu TOP15

Mācītājmuiža un ķesterāts

Mācītājmuiža jeb pastorāts bija Lielauces baznīcas pastāvēšanas ekonomiskais balsts 350 gadus un līdz pagastmājas uzbūvēšanai 1875.gadā vienlaikus arī pagasta administratīvais centrs. Mācītājmuiža bija baznīcas zemes gabals ar dzīvojamo māju un saimniecības ēkām, kas piešķirts mācītājam lietošanā uz kalpošanas laiku. To piešķīra ar visiem zemniekiem. Tā darbojās līdz Latvijas valsts zemes reformai.

Baznīcas mūzika

Lielauces baznīcā atradās vienas no  19. gadsimta sākumā Katlakalna ērģeļmeistara Johana Kristofa Kristīna izgatavotajām 37 ērģelēm. Vēlāk tās skanējušas tik slikti, ka 20. gadsimta sākumā tās tikušas uzlabotas. Ir noskaidrots, kādi korāļi ir atskaņoti Lielauces baznīcā.

Baznīcas draudze

Lielauces baznīca bija galvenā plašākā apkārtnē, ko 18. un 19. gadsimtā sauca par draudzes novadu. Tajā ietilpa 15 muižas un muižnieki bija galvenie baznīcas greznības uzturētāji. Turklāt Vecauces un Īles baznīcas līdz 1935. gadam bija Lielauces ev. luteriskās baznīcas filiālbaznīcas. Pirms II Pasaules kara Lielauces draudzē bija 3000 locekļi.

Draudzes mācītāji

Baznīcas 420 gadu darbības laikā Lielauces baznīcai ir bijuši 19  mācītāji. Viņi bija gan dievkalpojumu vadītāji un sprediķu lasītāji, gan nodokļu iekasētāji, gan  dzimtsarakstu nostiprinātāji baznīcas grāmatās, arī vietējās sabiedriskās dzīves organizatori. No Lielauces draudzes mācītājiem kā izcilākie atzīmējami trīs, kuri kalpoja viens pēc otra: Ernsts Augusts fon Rezons (amatā 1837–1878), Johans Vilhelms Zakranovičs (amatā 1879–1907) un Kārlis Voldemārs Beldavs (amatā 1908–1915).