SPOKU STĀSTI

Lielaucē pierakstītie spoku stāsti saistīti ar neizskaidrotām parādībām, rēgiem, sapnī vai nemaņā redzētām pārdabiskām parādībām, neizskaidrojamiem sprādzieniem vai notikumiem Lielauces pagastā, kurš tolaik bija krietni lielāks nekā pašlaik (ietverot Stirnas, Ķeveli, Ķērkliņus, Sirmeli, Mārtus).

Viens tāds noklausīts no Karlīnes Strautmanes (57 gadi) Lielauces pagasta “Zušu” mājās, kura zināja stāstīt par Vīkstrautiem, kuri tagad ir Vītiņu pagasta teritorijā. Tur ir veci kapi. “Kāds muzikants gājis uz krogu (Baznīckrogs atradās pie Lielauces baznīcas – red.piez.) balli spelēt. Bet Vīkstrautu mežā saticis glaunu kungu. Tas esot viņu lūdzis, lai tas labāk ejot viņam nospēlēt un ka viņa mājas neesot tālu – labi samaksāšot. Un muzikants arī esot aizgājis. Kādu gabalu pa ceļu nogājuši, viņi iegriezušies purvā un uzreizi gadījies dēļu ceļš, pa kuru nonākuši skaistā pilī. Vīri esot bijuši pulka, sieviete viena pati. Kad sācis spēlēt,visi vīri sievieti pēc kārtas esot ņēmuši dancināt. Kā balle beigusies, tā viņam pilnas kabatas esot piebāztas ar naudu. Izgājis uz tā paša ceļa, viņš raudzījis kabatas – tur pat bijuši tikai zirgu mēsli. Pārnācis māja, viņš sācis stāstīt savu notikumu. Mājnieki teikuši, ka tai paša pievakarē ar dvieli esot pakārusies Lielauces kalējiene. Tai paša vakarā ellē esot dzertas kāzas.”

Vēl interesentāki ir spoku stāsti, kas saistīti ar Lielauces pili. Tie apkopoti Imanta Lancmaņa privātkolekcijā esošā bibliogrāfiskā retumā – Josi v  Koskull grāmatā “Spukhȁuser im Baltikum” (1962, Verlag Harro von Hirschheydt). Imants Lancmanis biedrībai atsūtīja  piecas lappuses, kurās stāstīts par Lielauces pili. “Par Lielauci ir nešpetni spoku stāsti,” tos nosūtot nosmējās Lancmanis. Četrus stāstus  pārtulkoja bijusī vācu valodas skolotāja Alda Balode.

Spoku stāstus bija saklausījusies Lielauces pils pārbūves arhitekta Iversa meita Ērika Linde (dzimusi  Iversa), kad pēc pils nodedzināšanas viņa šeit dzīvoja pils atjaunošanas laikā 1902.gadā. Biedrības “Lielauces attīstībai” Muižas vakarā 2020.gada 12. septembrī Laila Jauce iejutās stāstnieces jomā un izstāstīja trīs grāmatā aprakstītos. 

Lūk, viens šāds stāsts: “Kādu dienu, kad pils bija jau gandrīz atjaunota, pusdienlaikā tuvojās negaiss. Tēvs teica man: ”Izskrien aši caur māju un aizver visus logus, lai tos neizsit un lai nepielīst.” Es uzskrēju pa kāpnēm un otrajā kāpņu nodalījumā uzgrūdos lielam vīram pelēkā pašaustā apģērbā, kādus nēsā  latviešu zemnieki. Tas bija vecs vīrs pelēkiem matiem. Viņš uzrunāja mani kā komtesi un teica man, ka meklē vietu, kur viņa dēls nonācis. Es atbildēju, ka neesmu grāfa meita, un jautāju viņam, kas tad viņa dēls bija. Viņš man atbildēja: “Mans dēls bija kalpotājs pie grāfa Pālena, viņš bija ļoti liels un skaists, viņš runāja vāciski, franciski un krieviski, un neprecējusies grāfiene (komtese) iemīlējās viņā. Tad vecais grāfs lika viņu padzīt, viņš ir šeit šahtā nonācis, un es gribu šo vietu vēlreiz redzēt. Uz to es viņam atbildēju: “Šahta ir nojaukta.” Gāju ātri tālāk, jo negaiss jau bija pietuvojies. 

Es izstāstīju tēvam par šo satikšanos, un mans tēvs bija ļoti dusmīgs par to, ka svešinieks pa pili staigājis; viņš jautāja saviem būvstrādniekiem, kurš to ielaidis, taču neviens nebija veco vīru pār tiltu ejam un pils pagalmā redzējis. Kučieris, kas  jau četrdesmit gadus bija muižā, zināja stāstu par pazudušo kalpotāju un pazina pazudušo un viņa tēvu. Viņš teica, ka vecais vīrs jau pirms daudziem gadiem miris. Muižā visi par šo notikumu ļoti uztraucās, bet es pati gan  nē, šoreiz visu uztvēru pavisam mierīgi.” 

Jāpiebilst, ka Ērika, tolaik jauna meitene, par šahtu stāstījusi kā par zemnieku spīdzināšanas vietu, kas vēlāk nojaukta. Visticamāk, tā bija manteļskurstenis, jo pēc pārbūves Lielauces pilī ierīkoja tā saukto “balto virtuvi”. Arī grāfs Konstantīns Pālens (dēls) grāmatas izdevējiem bija lūdzis pievienot viņa atsaukumu, ka nekas tāds Lielauces pilī nav noticis.