Lielauces tautastērps

Laikā no 2020.gada 1.decembra līdz 2021.gada 31. martam biedrība “Lielauces attīstībai” ar Auces novada pašvaldības atbalstu īstenoja projektu “Lielauces pagasta tautas tērpa izpēte”. Izpētes grupā darbojās: Ivars Bušmanis, Tija Bušmane, Neringa Bērziņa, Alda Balode un Dace Čunka. Plašā izpēte noslēdzās ar pētniecisko darbu “Tautastērpi Rietumzemgalē. Ap Lielauces pagastu”, kas tika prezentēts seminārā 27.martā. Kā zinātniskais konsultants un referente seminārā tika piesaistīta latviešu apģērba vēstures pētniece, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas zinātniskā līdzstrādniece, mākslas zinātņu doktore Dr.art. Ievas Pīgozne. Daudz palīdzēja novada tautastērpu speciāliste – Dobeles Tautas lietišķās mākslas studijas (TLMS) “Avots” vadītāja Inta Jansone.

Datus par Lielauces pagasta un citu robežpagastu tautastērpiem biedrība vāca no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas, Latvijas Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja un Jelgavas Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzeja, Tukuma muzeja, Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja un Dobeles Novadpētniecības muzeja, kā arī ieguvām informāciju no novadniekiem, tautastērpu aprakstiem jau izdotajās grāmatās par latviešu tautas tērpiem, vēsturiskās grāmatās, laikrakstos, žurnālos.

Projekta mērķis bija apzināt Zemgales robežpagastu ar Kurzemi tautas tērpu veidošanas kopsakarības un atšķirības, kas arī pilnībā sasniegts, jo, balstoties uz muzeju krājumos saglabātajām tautastērpu detaļām, zinātnisko literatūru, hronikās un atmiņu stāstos fiksēto, etnogrāfijas speciālistu konsultācijām, ir noskaidrots, pirmkārt, Auces novadam raksturīgie tautastērpi 19.gadsimta 2. pusē, otrkārt, tautastērpu kopīgās pazīmes plašā joslā no Lietuvas robežas līdz Rīgas jūras līcim gar Zemgales robežu ar Kurzemi.

Arī otrs projekta mērķis – sakomplektēt Lielauces tautas tērpu un veikt pasūtījumu kvalificētiem lietišķās mākslas meistariem, – ir īstenots. Biedrība vienojās ar Tautas nama vadītāju Daci Čunku un vidējās paaudzes deju kolektīva “Klabdancis” vadītāju Aldu Balodi par dejotāju skatuves tērpu, kas mazliet atšķirtos no vēsturiskā tērpa gan materiāla izvēlē, gan krāsu izvēlē. Tā ka Auces pašvaldība iedalījusi 7 400 EUR budžeta līdzekļus tautastērpa izgatavošanai, Ivars Bušmanis izstrādāja iepirkuma tehnisko specifikāciju, bet Tautas nams veica pasūtījumu iepirkumam, kas tika īstenots līdz 2021.gada 18.novembrim.

Šis projekts skaidri pierādīja, ka gar Zemgales un Kurzemes kultūrvēsturisko zemju robežu, kur sastopas kuršu un zemgaļu apģērbu valkāšanas tradīcijas – diezgan izplūdušā teritorijā var novērot “rozīšu” un “galdiņu” brunču rakstu pakāpenisku pāreju Kurzemes brunčiem raksturīgās svītrās (kā “ķēžu” raksti, “puķītes” vai pīnītes svītrās, kā šauras līnijas – dzīpara ievilkšana . Pakāpenība izpaužas gan kā “ķēžu” raksti (Jaunpils, Annenieki), gan kā “puķīšu” ielasīšanu svītrās (Lestene, Lielauce), gan kā pīnīte platajai svītrai vidū (Vecauce, Lielauce, Džūkste), gan arī kā šauras līnijas – dzīpara ievilkšana starp platajām joslām (Ruba, Zvārde, Vadakste). Arī pārējās tautastērpa detaļās manāmas te vienas puses – Rietumzemgales, te otras puses – Austrumkurzemes ietekmes. Auces novadā šo pāreju raksturo pīnīte, ko parāda brunča raksts Vecauces apakšbruncī un ko apstiprina Lielauces darba bruncis no lina. Zemgalei raksturīgie “rozīšu” brunči atnāk tikai līdz Penkulei (par Bēni pārliecinošu pierādījumu nav), bet Aucei jau raksturīgi strīpainie brunči.

Projektā “Lielauces pagasta tautas tērpa izpēte” būtiskākais atklājums no LNVM krājuma ir apakšsvārki no Vecauces pagasta. To apakšdaļā kā volāns izmantots novalkāta brunču fragments, kur raksts labi saglabājies. Tajā starp brūnajām un zaļpelēkajām svītrām izausta rozā un violetas krāsas pīnīte. Tautastērpu speciālisti apstiprina, ka apakšsvārkiem mēdza izmantot novalkātu brunču detaļas, tāpēc ar pilnu pārliecību varam teikt, ka šis brunču raksts ir no 19. gadsimta, savukārt, tajā izmantotās krāsas apliecina, ka tas radīts pēc tā otrajā pusē – pēc ķīmisko krāsu ienākšanas Latvijā.

1937.gada Pieminekļu valdes ekspedīcijā atrasti vērtīgi priekšmeti. Šī ekspedīcija skāra Zemgales pierobežu ar Kurzemi, bet diemžēl neskāra Bēni, Penkuli, Īli – tāpēc no šiem pagastiem krājumā nekā nav. Tomēr Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) krājumā pilna Zemgales tautastērpa komplekta nav – saglabātas vien atsevišķas apģērba daļas.

LNVM krājumā no Lielauces ir 16. gadsimta bronzas vainaga fragments un saktiņa, bet no 19. gadsimta beigām – meitas darba brunči, lakats un zeķes. Ar to nepietiek, lai apģērbtu tautumeitu. Ko darīt? Izrādās, brunču vai to fragmenti no šī laika posma ir arī no Vadakstes, Rubas, Jaunauces, Zebrenes, Zvārdes, Blīdenes. Ir skaistā Zebrenes vīru zīļu josta un tamborēta tekstila josta – ūzbante no Jaunauces. Ir svētkos nēsāti priekšauti no Jaunauces, Zebrenes un darba priekšauts no Blīdenes. Ir sieviešu jostiņas no Jaunauces, Auces, Zebrenes. Lakati vai villaines ir arī no Vecauces, Zebrenes un Zvārdes. Aptaujājot Etnogrāfisko Brīvdabas muzeju, izrādās, tur ir skaists krekls no Bēnes.

Lielauces pagasta tautastērps atjaunots, balstoties uz Lielauces muižā un Vecauces pagastā (viena draudze!) atrastajām tautastērpu detaļām un trūkstošo piekomplektējot no kaimiņu pagastos atrastajām apģērba daļām no 19.gadsimta 2.puses un zinātniskajā literatūrā atrastajiem aprakstiem. Lielauces sievas tautas etnogrāfiskais tautas tērps veidots no Vecauces brunča parauga, no Bēnes krekla, no Lielauces lakata, Jaunauces priekšauta. Būtu sienams Zebrenes vai Vecauces lakats, bez aubes, bet sasienot virs pieres “poleniski”. Vīru apģērbā pienākas Zebrenes zīļu josta, bet tikai pie garajiem svārkiem, kas tiktu vilkti virs īsajiem. Tas būtu veidojams Auces apkaimei raksturīgajā zilpelēkā krāsā.