Mīklas

Senāk garajos ziemas vakaros  saimes ļaudis laiku īsinot, prātu asinot, minēja mīklas. Latviešu folkloras krātuvē ir ap 180 mīklām, kas līdz 1936.gadam pierakstītas Lielaucē. Kas tas ir? Piecas māsiņas iet pa ceļu, cita citu nepanāk! (Atbilde rodama pievienotajā fotoattēlā.)

Lielauces folkloras vakarā “Atdzimis Lielaucē”  2023.gada 25.februārī atminējām piecas no simts, kas publicētas šajā vietnē. Tovakar tās uzdeva un tās mums uzdos Ināra Rumba.

100 Lielaucē pierakstītās mīklas.

Liela gara tēva josta neviens nevar salocīt. (Varavīksne)

Melns kā velns – nav velns
rūc kā pērkons – nav pērkons
skrien kā putns nav putns
rok kā cūka – nav cūka
urbj kā svārpsts – nav svārpsts. (Vabole).

Melns dejo, melns lec, pēdas vien nepaliek. (Blusa).

Ko nakti nevar redzēt. (Saule).

Bundulis sētas vidū. (Mēness)

Kas stāv pie griestiem ar kājām uz augšu. (Muša)

Viens lej, otrs dzer, trešais aug. (lietus zeme un zāle)

Balss sīciņa deguns garš kas mani nosit lej savas asinis. (Ods).

Skrien, bet kāju nav. (Upe).

Viens saka  – iesim, otrs  – stāvēsim, trešais saka – palocīsimies. (Ūdens, akmens, zāle)

Trīs  nedēļas ne ēdis, ne dzēris, saplosa savu  namu  un aiztek pie savas mātes. ( Cālis)

Kad tie uznāks, tad tie neuznāks, kad tie neuznāks, tad  tie uznāks. (Putni un zirņi)

Stalts vīrs, gaļas bārda, kaula deguns, skrien brēkdams, kliekdams. (Gailis)

Liels liels putns tīruma galā spārnus vien plivina, bet nekur nevar aizskriet. (Vējdzirnavas)

Ar kājām min, aiz matiem plūc un atkal pabučo. (Vērpj)

Divi ragi pierē, atpakaļ sierē. (Vēzis)

Visu mūžu melnās drānās, pašā nāves stundā tērpjas sarkanās (Vēzis).

Zirga acs sienā. (Zars baļķi)

Garš tēvs, gara māte, daudz bērnu, cits par citu augstāks. (Trepes).

 

Ozols izdeg – ne pelnu, ne ogļu (Svece).

Zili zirņi, melni putraimi, līdz ko pārjāj, tilts sabrūk. (Skrotis un pulveris.)

Zema resna jumprava, sasieta rīkle. (Slota)

Gulbji skrej pa gaisu, spalvas vien put. (Sniegs)

Balta govs vairāk ēd nekā melna. (Ziema un vasara)

Divas rokas, viens elkons. (Šķēres)

Bumbiers danco sausā eglē. (Zvans)

Maza, maza gosniņa, pa gadu reizi slaucama (Bērzs)

Miesas nav, bet tomēr redzams (Ēna).

Kas ēd dzelzi? (Rūsa).

Mazs mazs zirdziņš, dienu nakti jājams. (Slieksnis)

Jau sen gatava, bet katru vakaru tiek taisīta. (Gulta)

Kas rūgst bez rauga? (Spilvens)

Ne čiku, ne grabu, labrīt pie loga! (Gaisma).

Pilns siets zirņu, vidū ābols. (Zvaigznes un mēness)

Gailis laktā, zarnas kaktā. (Pulkstenis)

Mazs, mazs vīriņš, zaļa bārdiņa. (Burkāns)

Vīrs niķu niķiem, svārki stiķu, stiķiem, kaula deguns, gaļas bārda (Gailis)

Mazs, mazs vīriņš, ass, ass cirvīts. (Bite)

Ielāps uz ielāpa, ne adatas dūriena. (Zoss.)

Nodīrā vērsi – atron aunu; nodīrā aunu – atron cilvēku. (Cilvēka kāja)

Maza maza muciņa, melns alutiņš. (Tinte)

Viņā zemē zirgu jūdza, šai zemē loks atsprāga (Varavīksne)

Augsts nams, plaši vārti, namam simts lodziņu – kas iekšā ieiet, tas ārā netiek. (Tīkls)

Vērsis bļauj, aiz astes rauj. (Zvans)

Bumburs auro sausā koka galā, ciekurīši birst uz vienu vietu. (Zvans un baznīcēni)

Kas var tēva zirgu apturēt, kas var mātes jostu salocīt. (Vējš un ceļš)

Dzīvo divi māsas, dzīvo katra vienā pusē ceļam, viena otru neredz. (Acis).

Pieciem baļķiem māju cēla, visi pieci atlikās. (Irbi)

Četri brāļi tek apakš vienas cepures, cits citu nepanāk. (Rati)

Divi stakles, uz tām staklēm – muca, uz tās mucas – pods, uz tā poda – mežs. (Cilvēks)

Kur lācis tup, tur melnums paliek. (Grāpis)

Maza maza muciņa, divejāds alutiņš. (Ola)

Maza maza mājiņa dalderains jumtiņš. (Magone)

Melns zirgs, sarkans jājējs zaļā kančukā, sukā, sukā, bet neiet no vietas. (Lāva, pērējs un slota)

Kas tas par ērmu: divi galvas, sešas kājas, puse drēbes, puse spalvas. (Jātnieks)

Lācis tup kalniņā, dzelzu kurpes kājiņā. (spīļu arkls.)

Jumprava klētī, bizes laukā. (Atslēga).

Mazs, mazs zirnītis apsēj visu pasauli. (Acis)

Pilna kūts aitiņu, visas bez ļipiņām. (Maizes kukulis).

Maza, maza kūtiņa, pilna baltu vistiņu. (Zobi)

Mežā dzimis, meža audzis, pārnāk mājā – tiek par saimnieci. (Pavārnīca)

Otram kož, pats kliedz. (Zāģis)

Ne kaulu, ne miesas, bet cilvēks. (Cilvēka ēna)
Kas var visas valodas izrunāt. (Atbalss)

Maza ,maza kūtiņa, pilna sarkanu gosniņu, melnais bullis ieiet, izbada visas ārā. (Maizes krāsns)

Paceļ vienu kāju, paceļ otru kāju, ieliek spalvainu vidū. (Zirgs iekš ratiem.)

Kas iet uz galvas baznīcā? (Zābaks)

Pa vienu caurumu iekšā, pa trīs caurumiem ārā – tad ir pareizi. (Krekls)

Kas iet pirmais baznīcā? (Atslēga)

Tieva gara māte, sprogaini bērni. (Apinis)

Vīrs sēž uz jumta un pīpē. (Skurstenis)

Vīrs pirtī, bārzda laukā. (Burkāns)

Mežā dzimis, mežā audzis, pārnāk mājā, rāda pakaļu debesīm. (Akas vinda.)

Vara stabs, zelta rasa galā. (Deguns.)

Stāv sieviete ceļamā – kas nāk, tas viņu sveicina. (Durvis)

Sarkans vērsīts, deviņas ādiņas. Kas viņu dīrāja, tas gauži raudāja. (Sīpols)

Balta pļava, melni lopi. Vajag gudra ganītāja. (Grāmata)

Maza maza sieviņa, simts lakatu galvā. (Kāpostgalva)

Mazs, mazs sunīts, simts adatu mugurā. (Ezis)

Sprunguļu muižiņa, simtu, simtu cilvēciņi. (Skudru pūznis)

Sarkana telīte, astē piesieta. (Ķirsis)

Arājs ar tīrumā, samta svārki mugurā. (Kurmis)

Kas neskrien pret kalnu? (Upe)

Kas saldāks par medu. (Miegs)

Ko šķērsām nes baznīcā? (Bērnu).

Sarkans suns lēkā aiz kaula sētas. (Mēle).

Mazs sunītis, ne rej, ne kož, bet māju sargā. (Atslēga)

Četri brāļi tek pa ceļu, visiem bārdas atpakaļ. (Zirga kājas)

Stabiņš sūnās, galdiņš virsū. (Sēne)

Balts esmu, kad piedzimstu, bet pelēks, kad nomirstu. (Sniegs)

Visi kungi svārkus met, trīs vien nemet. (Egle, kadiķis, priede)

Saime ēd, galds runā.  (Sivēni zīž pie cūkas)

Melns kā velns, nav velns. Rūc kā lauva, nav lauva. Skrien kā putns, nav putns. Rok kā cūka, nav cūka. (Maijvabole)

Cērt mūri, uzcērt sudrabu. Cērt sudrabā, uzcērt zeltu. (Ola)

Zila govs zemi laiza. (Izkapts)

Saimnieks nēsā savu kalpu. (Ielāps)

Melns vērsis, caura mugura. (Muca)

Mani lauki labāki pļaujami, kad sniegs guļ virsū. (Bārda)

Istaba bez logiem, bez durvīm, pilna istaba ļaužu. (Gurķis)

Bērns var, vīrs var, visi var, tikai pats nevar. (Sēdēt savā klēpī)

Cik pie debesīm zvaigžņu, tik zemei caurumu. (Rugāji)

Melns mazs ezeriņš, visapkārt saule spīd! (Katls uz uguns)