Kārlis Krūza
Kārlis Krūza dzimis 1884.gada 18. (6.aprīlī) Jaunzvārdes Kalna Sēleišos kā kalpa dēls. Pēc nedēļas Jurģos viņa vecāki pārcēlās uz Lielauces Beļu būdu (Nr.13, kur nodzīvoja astoņus gadus. “Beļu būdā pavadītie gadi ir gaišākais laiks manā mūžā,” atzina dzejnieks autobiogrāfijā “Dzīves velki ”. Ganos viņš lasīja visu, ko var dabūt lasīt, un pats raksta dzeju.
Viņš apmeklēja Reņģes pagastskolu (1895.–1900), tālāk pašizglītojas un mācījās fotogrāfiju. Pēc viņš strādā par kalportieri un “Zobgala kalendārā” 1900.gadā publicē pirmās satīriskās dzejas “Apmierināšanās” un “Es miršu”. 1904.gadā iznāca viņa dzejas krājums “Ceļmalas ziedi I” ar pseidonīmu Vēsmiņu Kārlis.
Krājuma iznākšanas laikā Kārlis Krūza aktīvi piedalījās revolucionārajā kustībā, kas tobrīd uz dzeju nekādu iespaidu neatstāja. Krūza aktīvi atbalstīja 1905. gada revolūciju. Viņš piedalījās 13. janvāra demonstrācijā Rīgā, rakstīja revolucionārus dzejoļus, kas tiek apkopoti krājumā “Cīņas dziesmas” (1905). 1906.gada rudenī viņu par to apcietināja un ievietoja Rīgas Centrālcietumā. Pēc pusotra gada kopā ar 12 citiem Krūza tiek attaisnots.
Pēc 1905. gada revolūcijas sagrāves bija viens no rakstniekiem, kas parakstīja žurnālā “Dzelme” publicēto dekadentu deklarāciju “Mūsu mākslas motīvi”, kuru vēlāk sāka uzskatīt par latviešu dekadences manifestu.
1909.gada krājumā “Zelta laipa” jaunības cerības izzudušas, skumjas un vientulība pārņēmusi dvēseli.” Nākamajā dzejas krājumā “Saltā namā” (1913) ir vēl drūmāka un vientuļāka noskaņa.
Laika posmā no 1908. līdz 1914. gadam viņš darbojās apgādā “Zalktis”, pēc tam bija laikraksta “Latvija” korektors un nodaļas vadītājs. Pirmā pasaules kara laikā viņš darbojās bēgļu sazināšanās birojā un pēc tam strādāja par latviešu valodas skolotāju Rīgā.
Vēlākajos krājumos “Trauslā traukā” (1922), “Tautas tiesa” (1924) un “Teiku tīklā” (1924) ir vieni no labākie trioletu un sonetu paraugi. “Skaidrie strauti” ir Kārļa Krūzas formas ziņās visnostrādākais krājums. Krājumos “Ēnu ejas” un “Liesmu lokā” (1925) ir divpantu dziesmiņas. Kārlis Krūza ir uzrakstījis un grāmatā izdevis arī garo stāstu “Baltais avots” (1927), citi stāsti publicēti periodikā.
Daudz atdzejojis, īpaši aktīvi 20. un 30. gados, piemēram, atdzejojis pirmo plašo A. Puškina dzejas izlasi latviešu valodā (“Dzejas”, 1929). 1937 . izdevis paša atdzejoto 105 poļu dzejnieku 500 dzejoļus antoloģijā “Poļu dzeja”.
Kopš 1934. gada Krūza bija pensionēts skolotājs. Padomju gados atdzejojis un rakstījis periodikā par atdzejošanas jautājumiem. Miris 1960.gadā, apbedīts Rīgā, Raiņa kapos.