Mītiņi, streiki un bruņota pretestība

1904. gada nogalē Aucē bijis nodibināts Sociāldemokrātiskās partijas pulciņš (esot saukts “Muižas biedris”), kuru vadīja namdaris Ansis Mentelis. 1904. gadā Otrajos Ziemassvētkos no Rīgas uz Vecauci atbrauca Indriķis Vitte, lai iepazīstinātu ar jaunumiem no Krievijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas. Vecauces pulciņš tad izplatīšanai saņēma nelegālo laikrakstu “Cīņa” un proklamācijas. Pēc 1905. gada 13. janvāra arvien biežāk sarunās pieminēja vārdu “streiks”, un Vecauces un Lielauces pulciņi sprieda par lauksaimnieku streika sarīkošanu. 1905. gada 15. janvārī no Rīgas tika saņemts uzsaukums “Metiet darbu pie malas! Pievienosimies Pēterburgas ģenerālstreikam!”.

Šie uzsaukumi tika glabāti arī Lielauces Baznīckrogā, kura vienā galā dzīvoja un strādāja galdnieki. Vecauces pulciņš sadarbojās ar lielaucniekiem, daži no kuriem (Lielauces muižas būvgaldnieks Jānis Dukāts, Vecauces muižas galdnieks Vilis Vācers) darbojās gan Aucē, gan Lielaucē.

Pirmais uzsaukums lielaucniekiem atskanēja 28. maijā pie baznīcas pēc dievkalpojuma. Kad lielākā daļa baznīcēnu bija iznākuši, atbraukušais sociāldemokrātu aģitators pie baznīcas pagalma vārtiem uzkāpis uz akmens vaļņa un uzrunājis laukstrādniekus un zemniekus. Pieci apbruņoti aucenieki sargāja pieeju baznīcai un neļāva izbraukt ne mācītājam, ne pienākt uradņikam un stražņikam. Puiši atņēma ieročus kārtības sargiem, kuri devās slīcināt bēdas uz Baznīckrogu. Pēc pusstundas atjājuši piecpadsmit kazaki, taču mītiņš bija beidzies un runātāji pazuduši.

Nākamais mītiņš Lielauces muižas centrā notika jūlijā kādu laiku pirms labības pļaujas. Pusdienas pārtraukumā kalpi sapulcējās pie muižas parka sētas. No Rīgas bija atbraucis aģitators Kārlis Dukāts (nav zināms, vai viņam bija radniecība ar Jāni Dukātu). Viņš izvirzīja prasības paaugstināt vīriešiem algu par 20 procentiem, sievām maksāt 30 kapeikas dienā, slimības gadījumā sniegt ārsta palīdzību visiem ģimenes locekļiem, noteikt darbadienu vasarā ne garāku par 10 stundām, atcelt rudzu riežas. Pēc brīža no muižas pagalma atauļoja kazaki un ielenca pūli. Aģitators sāka runāt krieviski, norādot uz kalpu grūto dzīvi un formulējot prasības, kādas prasības kalpiem būtu uzstādamas muižas īpašniekam grāfam Konstantīnam Pālenam. Virsnieks pavēlēja kazakiem izklīdināt laužu pūli. Kazaki atsacījās izpildīt pavēli, atbildot, ka mierīgus ļaudis, kas apspriež savas ikdienas vajadzības, viņi neaizskaršot. Virsnieks noskaities izkliedza atkāpšanās pavēli, un kazaki aizauļoja, laužu gaviļu pavadīti. Visi muižas kalpi nobalsoja par šīm prasībām, un tās tika iesniegtas muižas pārvaldniekam. Muižniekiem šāda kazaku pozīcija nebija pieņemama un jūlija beigās kazakus aizvietoja ar citu karaspēka daļu – ar 180. Ventspils kājnieku pulka 14. rotu., kapteiņa Mihailova komandēti.

Tā kā nemieri Auces apkārtnē pieņēmās spēkā (notika mītiņi un streiki Vecaucē, Penkulē, Kalnamuižā un citur), augusta sākumā Lielauces grāfs Pālens aizbrauca uz Pēterburgu. Par pilnvaroto Lielauces muižā palika muižas pārvaldnieks Vilhelms Šīmans. Neviens kalpu prasības negrasījās pildīt. Rudzu pļaujas laikā 7. augustā pirmais streiks notika arī Lielaucē. Dažas dienas visi kalpi nostreikoja vienoti. Muižas pārvaldnieks laipodams piebalsoja: “Visas jūsu prasības es jau būtu ar lielāko prieku izpildījis, bet, lūk, paša lielkunga nav mājās, un tāpēc būs jāpagaida, kamēr pats ieradīsies”. Kaut arī Kapteinis un Desmitnieks apstaigāja kalpu mājas, mudinot turpināt streikot, viņi saņēma sievu atbildes: “Jūs jau vēl esat puišeļi… bērnu nav… varat streikot!” Trešajā dienā visi atgriezās pie darbiem saimniecībā. Lēnes pusmuižā streiks turpinājās vēl trīs dienas un tad arī tas noplaka.

Pēc šī notikuma zaldātu patruļa katru augusta svētdienu ieradās Baznīckrogā un pa logiem vēroja baznīcu, lai nepieļautu atkārtotu mītiņu ļaužu pulcēšanās dienā. Zaldāti izturējās diezgan izaicinoši, sarunās neielaidās un, ja krogus apmeklētāji nevēlējās izklīst, draudēja ar ieročiem. Tas aizkaitināja zemniekus un amatniekus. Lielauces muižas pārvaldniekam Šīmanam tika nosūtīta anonīma vēstule ar pieprasījumu nekavējoši izsūtīt no muižas zaldātus, pretējā gadījumā draudot ar muižas nodedzināšanu. Kad pārvaldnieks kavējās, tad pēc Jāņa Dukāta rīkojuma viņa palīgs Ansis Redovics naktī no 2. uz 3. septembri nodedzināja Lielauces muižas labības šķūni, kurš bija pilns ar nekultiem rudziem un miežiem. Pēc šī gadījuma zaldāti tika pārvietoti uz Vecauces muižu, pilī atstājot vien deviņus.

Vēl jāpiemin, ka augusta beigās muižā izplatījās dizentērija, ko neesot mēģinājis apkarot ne muižkungs, ne pagasta valde, ne ārsti (ieteikuši vien melleņu ķīseli un kādus pulverus). Pēc nepārbaudītām ziņām no dizentērijas miruši vismaz 15 lielaucnieki. Arhīvos rodams fakts, ka viens no aktīvākajiem zemniekiem Vilis Roze miris no dizentērijas. Mācītājs Zakranovičs no kanceles paziņojis, ka tas esot sods kalpiem par proklamāciju lasīšanu un izplatīšanu. 

Oktobrī sākās streiki Rīgā, laukos kalpi un zemnieki sāka dedzināt muižas, uzbrukt policistiem un baronu aizsardzības grupām. Pavisam Kurzemes guberņā līdz gada beigām tika postītas 279 muižas (Latvijā 459 muižas), to skaitā Tukuma apriņķī, kurā ietilpa Lielauces pagasts – 24, nodarot zaudējumus 1,36 miljonu rubļu apmērā.

Varas pārņemšana

6. novembrī Vecaucē sasauca kalpu un zemnieku sapulci. Mītiņa laikā ieradās 180. Ventspils kājnieku pulka 14. rotas zaldātu grupa 22 cilvēku sastāvā ar kapteini Mihailovu un uradņiku Veščejumu priekšgalā. Virsnieks pieprasīja pārtraukt mītiņu un izklīst. Karavīri sāka šaut, arī mītiņa dalībnieki šāva pretim, līdz cara armijas zaldāti atkāpās. Pēc apšaudes mītiņā Vecauces pulciņa vadītāji kopā ar lielaucniekiem un Krievijas sociāldemokrātu partijas biedriem izveidoja Rīcības komiteju. Vecaucē par Rīcības komitejas priekšsēdētāju ievēlēja Ansi Menteli, vēl tajā ievēlēja Vecauces galdnieku Vili Vāceri, Lielauces būvgaldnieku Jānis Dukātu, Vecauces namīpašnieku Vālodzi un kurpnieku Indriķi Groskopu.

Lielaucē 12. novembrī tautas sapulce pagastmājas ārpusē ievēlēja Rīcības komiteju piecu cilvēku sastāvā: par priekšsēdētāju būvgaldnieku Jāni Dukātu, par locekļiem zemnieku Putniņu, mūrnieku Konstantinu Zumberģi un skoderi Miķeli Zvirbuli. Rīcības komiteja uzņēmās pārņēma iepriekšējās pagasta pārvaldes funkcijas. Starp citu, arī pagasta vecāko Kluci bagātie saimnieki izvirzīja, taču vēlēšanās viņš nesaņēma pietiekami daudz balsu. Jānis Dukāts ar varu atņēma viņam seifa atslēgas, dokumentus un naudu. Tai pašā tautas sapulcē nolēma, ka skolā jāmāca latviešu valoda un ka ticības mācība jāizņem no apgūstamās vielas.

Karaspēka daļa, kas atradās Vecauces un Lielauces muižās, neiedrošinājās iejaukties pagasta darīšanās. Tad baroni izplatīja baumas, ka gaidāma “melnā sotņa”. Spriežot pēc cara armijas virsnieku ziņojumiem Kurzemes ģenerālgubernatoram, no tās baidījās arī regulārā armija – visticamāk tāpēc, ka baronu izveidotās atriebes un soda vienības varētu radīt asinsizliešanu ar neparedzamām jukām un sekām. Kapteinis Mihailovs tās ziņojumā dēvējis par “melnās sotņas bandām” un pat pavēstījis politisko partiju līderiem, ka Ventspils kājnieku rota būs spējīga tikt galā ar “laupītājiem”, ja viņi parādīsies, un ka pieļaus pašaizsardzības vienību bruņošanos, bet ka nepieļaus nekādu pulcēšanos pūļos.

28. novembra vakarā tika ziņots, ka viena šāda banda ieradusies Lielaucē, kur pilī bija tikai deviņi armijas kājinieki un ka sākusies apšaude. Kapteinis Mihailovs ar 18 zaldātiem steidzās uz Lielauci, taču īsi pirms ierašanās saņēma ziņu no muižas pārvaldnieka Šīmana, ka tās ir baumas un ka šaudīšanās notikusi mežā. Kapteinis, baidīdamies, ka viņa rotu varētu iznīcināt pa daļām, nākamajā dienā atsauca savus deviņus apakšvirsnieka Klimantoviča vadītos vīrus uz Vecauci. Taču Vecaucē jau pulcējās karotāji no apkārtnes ar ieročiem, lai stātos pretī cara armijai. No visām apkārtējām muižām un mežsargu mājām tika paņemtas visas bises, bet no zemnieku izkaptīm kalti durkļi. Arī Lielauces muižas pārvaldniekam atņēma kādas 20 medību bises.

30. novembrī, tirgus dienā, pilsētā atradās apmēram 500 bruņotu cilvēku. Daudzi kaujinieki paslēpās māju iekšienē aiz logiem ielas pusē. Viņiem tika dots rīkojums atklāt uz zaldātiem uguni tajā brīdī, kad zaldāti cels šautenes. Mītiņā pirmais uzstājās galdnieks Vilis Vācers. Uz Vecauces tirgus laukuma uzmaršēja kādi 35 zaldāti. Ļaudis pajuka uz visām pusēm. Zaldāti sagrupējās laukuma vidū aplī, ar mugurām uz iekšpusi. Feldfēbelis nostājās vidū un deva komandu šaut. Kolīdz zaldāti pacēla šautenes, no logiem norībēja gari izstiepta un šauteņu zalve. Zaldātu aplis pajuka, un viņi atstāja laukumu bēgot.

Varētu likties jocīgi, ka iešaujot sejā, virsnieks tika ievainots. Kā stāsta šo notikumu dalībnieks Ansis Rudevics, “nelielie zaudējumi, ko cieta zaldāti, izskaidrojami ar to, ka muižās sadabūtās patronas bija lādētas ar zvirbuļu skrotīm. Tā, piemēram, es caur mājas logu, no 10 – 15 soļu liela attāluma, kādam zaldātam ielaidu divus šāvienus tieši mugurā, bet viņš tikai palēcās uz augšu, paberzēja muguru un aizbēga.”

Nākamajā dienā Vecauces Rīcības komiteja nolēma, ka Vilis Vācers komandēs kalpus un zemniekus, kuriem ir šaujamie ieroči , un tādu savācās ap piecdesmit, bet Jānis Dukāts – tos, kuri bruņojušies ar šķēpiem un citiem ieročiem. Lielaucniekus Žani Kapteini, Jāni Desmitnieku un Žani Vitti nozīmēja par sakarniekiem.

Visām atslēdznieku un kalēju darbnīcām tika uzdots liet lodes un pielādēt patronas. Arī Baznīckroga galdniecība strādāja visu nakti. Darbnīcas dreijeris Pēters izgudroja iegarenas lodes, kuras pa pusei tika taisītas no koka.

1. decembrī pūlis atkal salasījās tirgus laukumā. Karaspēka daļa, kuras sastāvā bija 35 vīru, nāca uzbrukumā no parka puses. Vācera vadītā bruņotā grupa noslēpās kāda nama pagalmā, no kura labi varēja pārredzēt muižas parku. Sākās apšaude, zaldāti pieplaka zemei, bet tikko viņi cēlās, revolucionāri atkal atklāja uguni. Ar trīs ievainotajiem cara zaldāti atkāpās. No sacelšanās dalībnieku puses bija ievainoti četri, no kuriem viens (kurpnieks Fricis Brekmanis) naktī mira.
Vakarā armijas daļa pārcēlās no kazarmām uz Vecauces pili. Nakts tumsā sacelšanās dalībnieki izraka tranšejas pils parkā un kaujinieku spēki savilkti pilij tuvāk stāvošās ēkās. Rīta gaismai austot, 2. decembrī iesākās pils apšaudīšana. Zaldāti atklāja stipru šauteņu uguni uz tranšejās sēdošiem kaujiniekiem, un stundas divas norisinājās nikna apšaudīšanās. Piepeši pils jumta lodziņā parādījās balts karodziņš zaldāti pārtrauca šaušanu. Izrādās, ka rotas komandieris Mihailovs bijis izgājis uz balkona pils parka pusē, bet pēc maza brītiņa parkā atskanējis šāviens. Lode ar rikošetu bija ķērusi viņa celi, pēc tam viņš ielēcis istaba uz vienas kājas, plūcis sev matus un teicis, ka dumpinieki viņus apšaušot. Viņš ieteica noslēgt pamieru, ko kaujnieki arī pieņēma.

Tikmēr Auces stacijā no Jelgavas pienāca vilciens ar zaldātiem, bet, redzot bruņotos iedzīvotājus, cīņā neiesaistījās. Viņu komandieris tik vien kā pieprasīja izdot kritušos un ievainotos. Rīcības komiteja prasību izpildīja, un karavīri pameta Vecauces pili, pievienojās atbraukušajiem un vilciens aizbrauca atpakaļ uz Jelgavu.

Kā Lielaucē nenodedzināja pili

Vecauces Rīcības komiteja sprieda, ka aizstāvībai jādibina kaujas “družīna”, bet pārējie kalpi lai izklīst pa mājām. Pa to laiku, kamēr sprieda, tikmēr kalpu un zemnieku pūlis bija ielauzies Vecauces pilī, iekļuva pagrabā, paņēma daudz vīna pudeļu un aizdedzināja pili. Mentelis gan teica, ka dedzināšanai nav nekādas jēgas un ka galvenais uzturēt kārtību.

Lielaucē no pils dedzināšanas pasargāja paši sacelšanās dalībnieki. Decembra pirmajās dienās Lielauces muižā no Auces ieradās dumpinieks Fricis Mēršulcs padsmit vīru pavadībā, lai nodedzinātu muižas pili. Tam pretojās Lielauces Rīcības komitejas vadītājs galdnieks Jānis Dukāts. Mēršulcs negribēja atteikties no sava nodoma, un aucenieki gandrīz sakāvās ar lielaucniekiem. Redzēdams pretinieka pārsvaru, Mēršulcs ar saviem ļaudīm piekāpās un atstāja muižu. Dukāts bieži viņu sauca par “grautiņu varoni”.

Ir vēl otra versija, kurai nav izdevies iegūt apstiprinājumu, bet kas ceļo no mutes mutē, no paaudzes paaudzē. Kādu dienu revolucionāri ielauzušies pilī, sakrāvuši kaudzē mēbeles, pārmetuši pāri tilla aizkarus un aplējuši ar petroleju un gribējuši aizdedzināt. Tad telpā ieskrējis Pulmanis un atrunājis no dedzināšanas, jo paši lielaucnieki to esot būvējuši un ka pils var noderēt pašiem. Vēlāk pili aizsargāt ieradušies arī lielsaimnieks Lozbērģis un Cīrulis ar bērniem. Nav izslēgts, ka bija norisinājušies abi minētie dedzināšanas mēģinājumi.

Lielauces pagastā Stirnu muižā kalpi sarunāja Ziemassvētkos izzagt kungam pagrabu un nodedzināt pili. Pagrabu uzlauza un katram kalpam iznāca 13 pudeles vīna. Visi piedzērās un pili nenodedzināja, tā pierakstīts atmiņu stāstījums no toreizējā īlenieka Kārļa Ziepiņa, kurš Stirnās strādājis Fazānu apgaitā par mežsargu. Muižas īpašnieks Arnolds Ūks nenodeva savus kalpus soda ekspedīcijai un pieteica, lai tā Stirnās nerādās.

No 3. decembra vara Aucē pilnībā pārgāja Rīcības komitejas rokās. Ap 20. decembri Auces apkārtnē sāka cirkulēt baumas, ka no Jelgavas uz Vecauci jau nākot “soda ekspedīcija”. 20. decembrī Rīcības komiteja izbeidza darbību, kaujinieki izklīda pa mājām, un iestājās starplaiks, kad Vecaucē un Lielaucē vairs nebija ne jaunās, ne vecās varas.

Soda ekspedīcijas asiņainie darbi

22. decembrī Vecaucē un Lielaucē ieradās soda ekspedīcija Vecauces grāfa Mēdema un Lielauces grāfa Pālena jaunākā dēla – Ķeveles muižas īpašnieka Ivana Palēna vadītā karaspēka daļa. Medemam bija pulkveža forma, bet Ivanam Palēnam kapteiņa zīmotnes. Viņiem jefreitora formā bija pievienojies iepriekšējais Vecauces Rīcības komitejas sekretārs Žanis Priede, kurš paņemdams līdz visu kasi, bija aizbēdzis vilcienā kopā ar karavīriem uz Jelgavu. Viņš esot uzrādījis Vecauces revolucionārus.

Lielauces muižā ieradās vesels bataljons kājnieku, eskadrons jātnieku un pusbatareja lielgabalnieku, muižas vāguzī (zirglietu novietne starp abiem zirgu staļļiem) izvietoja trīs lielgabalus. Faktiski soda ekspedīciju uz vietām vadīja baroni, kuri bija daudz nežēlīgāki nekā soda ekspedīciju komandējošie krievu virsnieku. Pālens bieži tika dzirdēts piesakām karavīriem: “ņežaļeitje buntovščikov!” (krieviski “nežēlojiet dumpiniekus”). Baroni personīgi šāva, pēra un piekāva zemniekus, cienāja virsniekus un ierādīja viņiem muižās dzīvokļus. Soda ekspedīcijas, kuras pavadīja baroni, sāka nežēlīgas nepaklausīgo iedzīvotāju spīdzināšanas un slepkavošanas. Pietika ar baronu norādījumu, ka viens vai otrs kalps vai zemnieks ir revolucionārs, lai viņu nošautu. Sacelšanās dalībniekus Lielaucē uzrādīt palīdzēja pagasta vecākais Klucis, kurš tika atstādināts no amata Lielauces Rīcības komitejai nākot pie varas.

23. decembrī soda ekspedīcija apcietināja un pils pagrabos spīdzināja dārza puišus Žani Kapteini un Jāni Desmitnieku, kā arī kleperstaļļa puisi Jānis Špēru (Spāri) un staļļa puisi Krišu Ģinteru (25 g.) un sulaini Eduardu Ansonu (17 g.). 24. decembra rītā Lielauces Baznīckrogā apcietināja Rīcības komitejas priekšsēdētāju būvgaldnieku Jāni Dukātu, galdnieka palīgu Ansi Rudevicu, u. Ķestera Groza mājās arestēja mūrnieku Konstantinu Zumberģi (Zombergu) un skroderi Miķeli Zvirbuli. Tajā reizē pavisam arestēja deviņus lielaucniekus. Pieci no viņiem bija pabijuši pils pagrabos, kur naktī viņus pratināja piedzērušais Ivans Pālens un dragunu virsnieki, sita ar pātagām, rupji lamāja.

No Lielauces apcietinātos zaldātu pavadībā pie baznīcas paņemtos trijos pajūgos veda uz Vecauci. Redovics un Zumberģis vēl mēģinājuši dziedāt, bet zaldāti ar varu apklusinājuši. Putnu mežā ceļmalā (netālu aiz pagrieziena uz Galaišu mājām) apcietinātos sita ar pātagām un šauteņu laidnēm, viņiem lika bēgt, lai varētu nošaut. Jukas izmantoja Ansis Redovics, kuram izdevās izmukt. Savukārt, Jāni Dukātu ievainoja, viņš pakrita un palika guļot. Kāds dragūns piegājis pie viņa un gribējis durt ar zobenu, bet otrs teicis: “Ko nu mironim dursi, lai paliek.” Kad dragūni aizgājuši, Dukāts naktī rāpus aizvilcies līdz Galaišu mājām. Vecaucē ārsts Zandersons sniedzis viņam medicīnisko palīdzību. Pēc tam viņu aizveduši uz Rīgu, kur tas izārstējies, vēl mēģinājis iesaistīties partizānu cīņās, bet veselība neļāva un 1906. gada rudenī aizbrauca uz Brazīliju.

Aivars Balodis, bijušais Lielauces pamatskolas vēstures skolotājs, atceras, ka tai vietā, kur nošauti revolucionāri, egles galotnē bijis piestiprināts krusts. Egle izaugusi krustu paceļot arvien augstāk un augstāk, tikai pēdējos gados šķērskoks esot nokritis.

Eduards Ansons, Lielauces kalpa dēls, bija ticis par sulaini pie grāfa Pālena – viņa revolucionārā darbība bija aprobežojusies ar algas paaugstinājuma prasīšanu un dziesmu dziedāšanu. Tieši tāpat Žanim Kapteinim, kurš apbedīts Lielauces kapos. Viņa māsa uzcēla uz kapa baltu marmora krustu ar uzrakstu “Slava varoņiem. Lāsts slepkavām”. Ivans Pālens esot pavēlējis krustu noslīcināt ezerā, bet neviens šādu darbu neuzņēmies. Tā krusts palicis, tikai uzraksts izkasīts. Līdz šodienai nav saglabājies.

Jānis Desmitnieks (18 g.), dārznieka puisis, bija Lielauces sociāldemokrātu revolucionās komitejas loceklis. Piedalījās augusta streikā un panāca, ka arī citi pārtrauc darbu, un par to samaksāja ar savu dzīvību. Kalpu Jāni Zaķi par piedalīšanos Vecauces cīņās apcietināja un nošāva vēlāk – februārī Lielauces ezera krastā.

Vēlāk Vecaucē apcietināja krievu skolas skolotājus Alksni, krievu skolas skolotāju Morozovu, kurpnieku Indriķi Groskopu, grāmatu pārdevēju Ādamu Majevski, Vītiņu muižas kalēju Ērmani Balodi, staļļa puisi Robertu Cīruli. Viņus visus aizdzina uz Vecauces muižas pagalmu, pēc tam nogādāja Lielauces pils pagrabā. Uz Lielauci saveda sacelšanās dalībniekus no plašākas apkārtnes – no Bēnes, Krūškalnes, Vītiņiem, no Stūru muižas un janvārī, februārī nošāva Lielauces ezerpurva malā. Šaušanu esot komandējis grāfa Pālena dēls Ivans.

Vilis Vācers, Jānis Pietiņš un citi soda ekspedīcijai izbēgušie Vecauces aktīvisti saistījās ar Žagares apkārtnes partizāniem. Sākās “meža brāļu” darbība. Vācers un Pietiņš esot nošāvuši Lielauces pagasta vecāko Kluci un atņēmuši viņam veidlapas, ar kurām palīdzēja revolucionāriem izbraukt uz ārzemēm. Tomēr vēlāk žandarmu kontrolē viņi abi iekrita un viņus apcietināja. Vāceru un Pietiņu pēc kara tiesas sprieduma 1907. gadā nošāva Jelgavas cietumā.