Lielauces ceplis 19. gadsimtā

19. gadsimtā ķieģeļu ražošanu sākta daudzās Kurzemes un Vidzemes muižās, ne velti 1887. gadā sastādītajā Kurzemes guberņas fabriku un rūpnīcu sarakstā Kurzemes guberņā vien uzskaitīti 60 ķieģeļu cepļi. Šādu ražotņu primārais uzdevums bija gādāt materiālu muižas ēku celtniecībai un pārbūvēm, un, visticamāk, tieši šādu apsvērumu dēļ tika izveidots arī Lielauces muižas ceplis. Ceplis atradās Tauvēnu pusmuižas (Tauenhof) teritorijā līdzās māla atradnēm.

Cepļa izveide Lielaucē

Ziņas par cepļa dibināšanas gadu ir pretrunīgas. Pārskatā par ķieģeļu rūpnīcām 1895. gadā, kur grāfam Pālenam piederošā ražotne Lielauces muižā minēta kā viens no 96 šāda profila uzņēmumiem Kurzemes guberņā, kā dibināšanas laiks minēts 1863. gads. Tomēr arhīvu materiālos pirmo reizi tas minēts Lielauces muižas 1850. gada dvēseļu revīzijas sarakstā. Ceplī tolaik dzīvojis no Pakaišu muižas (Potkaisen) 1846. gadā Lielaucē ienākušais Jānis Jansons , kas pierāda, ka ceplis pastāvējis jau pirms 1850. gada. Tāpēc ir pamats domāt, ka tas izveidots ne vēlāk kā 19. gadsimta četrdesmitajos gados.
Ceplis kā ražotne tika izveidots grāfa Vilhelma Bogislava Kleista fon Losa (1791/89–1860) laikā, ko kopā ar muižu mantoja viņa dēls grāfs Konrāds Ādolfs. No 1871. gada muiža un ceplis pārgāja Konstantīna fon der Pālena (1830–1912) īpašumā. 1887. gadā uzņēmums nodarbināja 10 strādniekus un gadā saražoja 250 tūkstošus ķieģeļu trīs tūkstošu rubļu vērtībā, un bija desmitais lielākais Kurzemes guberņā.

Ķieģeļu gatavošana 19. gadsimtā

Ķieģeļu ražošanas process 18. un 19. gadsimtā visos cepļos bija līdzīgs. Valsts Vēstures arhīvā saglabājies Kurzemes hercogistes laika dokuments “Ķieģeļu ražošanas operāciju saraksts 18. gs.”, kurā minēti desmit galvenie priekš-noteikumi ķieģeļu ražošanai. Kā galvenie no tiem jāmin cepļa atrašanās tiešā māla karjera tuvumā, kā arī jēlķieģeļu izgatavošana un žāvēšana netālu no apdedzināmās krāsns.
Kā lasāms minētajā Kurzemes hercogistes dokumentā, katrai ķieģeļu apdedzināšanas reizei ceplī bija nepieciešams ap 10 strādnieku, kas vispirms veidoja, bet pēc tam apdedzināja ķieģeļus. Mālu mīcīšanai, malkas pievešanai un ķieģeļu ievešanai ceplī caurmērā bija vajadzīgi seši vērši un divi zirgi. Kā nepieciešami kokmateriāli pieminēti dēļi, uz kuriem vērši kāpj, un 8 sijas, ko likt pāri, lai izveidotu konstrukciju (vai arī strīpas, kur kārtot ķieģeļus). Māla mešanai koka veidnēs (ķieģeļu formēšanai) bija vajadzīgi seši cilvēki.
Nepieciešamā platība − viens lauks, iespējams, ar salmiem, vai arī telpa žāvēšanai. Jēlķieģeļu žāvēšana notika ārā, kur ķieģeļus pārklāja ar salmiem, tā pasargājot tos pasargātu no lietus un citiem nevēlamiem laika apstākļiem.
Ķieģeļu dedzināšanai bija nepieciešama krāsns, divas mazas plēšas gaisa padevei un divi ūdens spaiņi. Kā ražošanas procesam nepieciešama palīgierīces aprakstā nosauktas formas, no kurām uz jēlķieģeļiem tika iespiests ražotāja zīmogs. Jādomā, ka tieši šādi ķieģeļi 19. gadsimtā tika ražoti arī Lielaucē līdz Hofmaņa krāsns uzbūvēšanai 1912. gadā.

Titulbildē: ceplī Vecsvirlaukas Kārniņos (Piģīšos) ap 1910. gadu. Foto no Dāvja Beitlera ģimenes arhīva.