Hofmaņa riņķa krāsns izbūve

19. gadsimta beigās, kad sakarā ar industrializāciju un dzelzceļu būvi strauji auga pieprasījums pēc būvmateriāliem, novērojams arī ievērojams ķieģeļu ražošanas apjomu pieaugums. Līdzīgi iemesli (dzelzceļa līnijas Rīga-Jelgava-Mažeiķi izbūve 1872.–1873. gadā un Auces miesta veidošanās 19. gadsimta beigās) veicināja attīstību arī Lielauces muižas ceplī, kuru jaunā kvalitātē pacēla Hofmaņa riņķa krāsns izbūve 1912. gadā.

Uzbūvēta pirms 1. pasaules kara

Hofmaņa krāsns galvenā sastāvdaļa ir slēgts apļveida tunelis, kas mūrēts no apdedzinātiem ķieģeļiem un kura sienās ķieģeļu iekraušanai un izkraušanai aptuveni vienādā attālumā ierīkotas vairākas krāsns durvis (vārti). Lielauces ceplī šis kanāls dalīts 18 kamerās, kurām ir attiecīgi 18 vārti. Spriežot pēc toreizējā krāsns būvnieka Zviņģa autobiogrāfijas, krāsni būvēja divus gadus no 1912. līdz 1914. gadam. Visticamāk, katru posmu būvēja pakāpeniski, tajā apdedzinātos ķieģeļus izmanojot nākamo kameru izbūvē, līdz krāsns posmu loks ap skursteni tika noslēgts.

Kā darbojas Hofmaņa krāsns

Vācu uzņēmējs Frīdrihs Hofmanis nepārtrauktas darbības krāsni ķieģeļu apdedzināšanai patentēja 1858. gadā. Pirmo Hofmaņa riņķa krāsni Latvijā uzbūvēja rūpnieks Džordžs Armitsteds (1872. gadā) – Valgundes muižas Mazgrašos.
Ķieģeļu apdedzināšanas kārtība tika pakārtota nepārtrauktai lokveida krāsns darbībai. Atverot un aizverot tā sauktos dūmu konusus, tiek panākta apdedzināšanas zonas pakāpeniska pārvietošana pa apdedzināšanas kanālu, kas nodrošina ražošanas cikla nepārtrauktību. Hofmaņa krāsns ir pastāvīgas darbības krāsns slēgta apļa vai elipses formā.
Lai ķieģeļi apdegtu vienmērīgi, jāievēro līdzsvaru starp iekrauto ķieģeļu daudzumu un starp tiem atstātajām spraugām. Spraugām jābūt tik lielām, lai pa tām no kurtuves augšpuses varētu piebērt malku. Ķieģeļu krauj augšā blīvi, apakšā retāk, sānos blīvi, vidū retāk un atstāj vietu gaisa plūsmai. Vienā kameras kubikmetrā tiek iekrauti 260 ķieģeļi.
Lai iekurtu cepli, ķieģeļu apdedzināšanas kanālā iemūrē ķieģeļu sienu ar atverēm tās apakšējā daļā kurināmā iekraušanai. Pirmo malkas krāvumu aizdedzina skurstenī, radot vilkmi, pēc tam kurināmo iekrauj pa atverēm iemūrētās ķieģeļu sienas apakšējā daļā un to aizdedzina, vēlāk kurināmo papildina arī no krāsns augšas caur kurtuvju stobriņiem. Gaisa plūsmu un dūmgāzes regulē ar dūmu konusu atvēršanu. Apdedzināšanas zona tiek virzīta pa krāsns kamerām secīgi, siltums no apdedzināšanas zonas tiek izmantots nākamās kameras ķieģeļu priekškarsēšanai.
Šādā krāsnī pārvietojas nevis ķieģeļi, bet liesma – resp., apdedzināšanas zona pārvietojas pa kameru veidoto cilpu, kamēr pašas ķieģeļu sagataves paliek vietā. Apdedzināšanas zonā temperatūra sasniedz 1050°C. Karsto dūmgāžu plūsma žāvē un sagatavo apdedzināšanai nākamos ķieģeļus, savukārt ieplūstošais aukstais gaiss dzesē jau apdedzinātos ķieģeļus.
Hofmaņa krāsns Lielaucē darbojās ilgāk nekā 100 gadus – no 1912. gada līdz 2018. gadam, un arī tagad joprojām ir darba kārtībā.