Karš, nacionalizācija un kolektivizācija

1939. gada ugunsgrēks nodedzināja visu, izņemot mūrēto krāsni ar skursteni, turpretim 1944. gadā sašāva skursteni, kas nogruva pāri ēkas pusei. Nacionalizētajam ceplim nācās atjaunot visu, izņemot krāsnis un skursteņa apakšējo daļu. Padomjlaiku īpašnieki mainījās, bet nevienam nerūpēja atvieglināt smago roku darbu, kas prasīja daudzu strādnieku iesaisti.

Karā sašauj skursteni

Dažus mēnešu pēc padomju okupācijas 1940. gada 14. oktobrī “Lielauces rūpniecības sabiedrība” kopā ar 16 citiem Latvijas ķieģeļu un būvkeramikas uzņēmumiem tika iekļauta valsts uzņēmumā “Ķieģelis” . Tolaik ķieģeļus ceplī neražoja, uz ko norāda gan nelielais tajā nodarbināto skaits (tikai pieci strādājošie), gan tas, ka netika izmaksātas algas.
Pēc vācu okupācijas 1941. gadā “Kieģelis” tika iekļauts Latvijas pašpārvaldes Rūpniecības departamentā, kas īpašumtiesības uz cepli atgrieza “Lielauces rūpniecības savienībai” (tās pilnvarotais bija Indriķis Jurēvics). Pārraudzību par to kopā ar citām ķieģeļnīcām pārņēma vācu pārvaldes izveidotā “Ziegelindustrie in Generalbezirk Lettland”.
1942. gadā sarakstē ar vācu okupēto apgabalu komisāriem norādīts, ka Lielauces ceplis var saražot miljonu ķieģeļu gadā. Tukuma apriņķa vecākais izprasīja Jelgavas apriņķa vecākajam 30 000 ķieģeļus no Lielauces ķieģeļu cepļa. Kara noslēgumā, kad cauri Lielaucei stiepās Kurzemes katla frontes līnija, tika sašauts ķieģeļu cepļa skurstenis, kas apkaimē bija augstākais punkts uguns koriģēšanai.
Pēc atkārtotās padomju okupācijas Lielauces ķieģelnīca nonāca Vietējās rūpniecības ministrijas pakļautībā. Uzņēmumā seši darbinieki atjaunoja cepli, gateri un skursteni. Ražotnes direktors bija Fricis Zviņģis, kuru 1949. gada 25. martā kā “kulaku” deportēja. Viņa vietā par ceha vadītāju tika nozīmēts kāds Sumakovs, un 1949. gada vasarā ceplī beidzot tika apdedzināti pirmie ķieģeļi. Apdedzināšana notika, vilkmi nodrošinot ar dēļiem, apliktiem ap skursteņa jau uzmūrēto daļu, un pirmos ķieģeļus izmantoja tieši cepļa skursteņa atjaunošanai.

Rūpkombināta, “Spartaka” un kolhoza laiki

20. gadsimta 50. gados Lielauces ķieģeļfabrika (vadītājs Zarāns) bija iekļauta Dobeles rūpniecības kombinātā. Ceplis strādāja tikai vasarās un, nodarbinot 150 strādniekus, 1959. gadā saražoja 6,9 miljonus ķieģeļu. Tas ir cepļa ražošanas rekords, ja vien padomjlaiku pārcentīgā lielība nav šo skaitli mākslīgi palielinājusi.
Lielaucē māla pievešana notika ar zirgiem, un tikai 1959. gadā šis process tika mehanizēts. 1960. gadā te uzstādīja arī jaunu mālu maisīšanas agregātu un ieviesa nogriezēju automātu. 1960. gadā kā ķieģeļfabrikas vadītājs minēts Pļavinskis, kurš kādā intervijā solīja veikt mehanizāciju un pāriet darbā divās maiņās, tomēr vēl 1967. gadā ceplis strādāja vienā maiņā un darbojās tikai vasarās..
1963. gadā Lielauces ķieģeļnīca, kuras priekšnieks tolaik bija Leons Cēders, tika pievienota Jelgavas būvkeramikas uzņēmumam “Spartaks”. Tā saimniekošanas laikā tika īstenotas vislielākās pārmaiņas − 1967. gadā uzceltas tuneļa žāvētavas un jauns formēšanas cehs, kā arī mehanizēta ķieģeļu iekraušana un izkraušana. Līdz septiņdesmito gadu sākumam produkcijas apjoms nostabilizējās ap 5 miljoniem ķieģeļu gadā.
1970. gadā cepli pārņēma kolhozs “Lielauce” – vispirms to nomājot, bet 1972. gadā nopērkot no uzņēmuma “Spartaks” par 181 tūkstoti rubļu. No 1970. gada līdz savai nāvei 1989. gadā ķieģeļcepli vadīja Valdis Sāvičs, tad – agrākais galvenais inženieris Imants Ziņģis, bet no 1991. gada − Raimonds Ginters. Septiņdesmitajos gados ražošanas apjoms svārstījās starp diviem un trim miljoniem ķieģeļu, un to ražošanu nodrošināja 34 strādnieki. Līdzīgs apjoms – ap diviem miljoniem ķieģeļu – tika saražots arī astoņdesmito gadu sākumā.
Kaut arī būvmateriālu tirgū ķieģeļu trūka, un to ražošana bija viena no rentablākajām nozarēm, kolhozā “Lielauce” tā pastāvēja kā novārtā atstāta palīgražošana. Ceplī lieli kapitālieguldījumi netika veikti, un ziemās, kad ķieģeļu ražošana nenotika, strādniekiem ciematā piedāvāja citu darbu. Zināms, ka, piemēram, 1971. ziemā cepļa strādnieki tika nodarbināti sapropeļa granulu ar minerālmēslu un mikroelementu piemaisījumu ražošanā, kā arī no būvmateriāliem izgatavoja paliktņus. Vasarā cepļa ēkās ražoja ķieģeļus, bet rudenī un ziemā, kad ķieģeļu žāvēšana dabīgā veidā nebija iespējama, ražoja cukurgailīšus.

Privatizācija un modernizācija

Pēc valsts neatkarības atjaunošanas Lielauces ķieģeļcepli 1993. gadā privatizēja SIA “Ceplis”, kura īpašnieks bija Raimonds Ginters. 32 gadu saimniekošanas laikā SIA “Ceplis” veikjusi plašu modernizāciju, kā rezultātā kardināli samazinājies roku darbs. 2018. gadā tika pārtraukta Hofmaņa krāsns darbība, un uzņēmums pārgāja uz apdedzināšanu ar gāzi speciālā attālināti vadāmā gāzes krāsnī. Lai gan krāsns tilpums ierobežo ķieģeļu ražošanas apjomus un ceplī nodarbināti tikai 12 līdz 13 strādnieki, uzņēmums katru gadu saražo vismaz miljons ķieģeļu. Kopš žāvēšanas tuneļu izbūves ķieģeļi šeit tiek ražoti arī aukstajā gadalaikā.
Starpkaru periodā Latvijā kopumā darbojās 310 ķieģeļu ražotnes, turpretim tagad tādas ir tikai divas, un viena no tām ir tieši Lielaucē strādājošais SIA “Ceplis”.