Jau 1661. gada zīmējumā redzams, ka ceļš uz pili veda pāri novadgrāvim, kas savieno muižas dīķi ar Lielauces ezeru. Kaut gan muižas laika tilta fotogrāfija nav atrasta, 20. gadsimta sākuma aerofoto redzams, ka novadgrāvis vēl kalpojis šim mērķim. Tagad šis ūdensceļš ir aizaudzis, un arī šodienas vecākā paaudze nav pieredzējusi ūdeni tekam zem tilta.

Tilts būvēts 19. gadsimta otrajā pusē, un tas kalpo ne tikai ūdensšķēršļa pārvarēšanai, bet galvenokārt ir muižas parka kompozīcijas elements pie ūdens, kura ārējais veidols sasaucas ar muižas vārtu stabiem un lokveida tiltiņa profilu.

Lielauces muižas tilts ir 19. gadsimtam raksturīga neliela laiduma akmens mūra arkas konstrukcija, kas apvienota ar reljefa atbalstsienām. Arka veidota no radiāli kārtotiem granīta blokiem, bet sānu sienas – no laukakmens mūra, kas nostiprina nogāzi. Virs šīs konstrukcijas izbūvēts ceļš ar dekoratīvu parapetu, ko veido klasicisma stilā veidoti akmens piloni. Tie nepilda nesošu funkciju, bet ritmizē tilta malas un piešķir būvei reprezentatīvu raksturu. Balstu sānu izvirzījumi liecina par kādreizēju vieglu margu sistēmu, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies. Pašlaik vietā ir četri balsti, bet vidējie tilta balsti, kas savulaik atradās starp tiem, nocelti un stāv pie ratnīcas sienas.