Baznīcas draudze

Lielauces baznīca bija galvenā plašākā apkārtnē, ko 18. un 19. gadsimtā sauca par draudzes novadu. Vēl 20. gadsimta pirmajā pusē tautas valodā Lielauces baznīcu sauca par Kiršpeiles baznīcu no vācu valodas “Kirchspiel”. Lielauces mācītājs reģistrēja laulības, zemes lietas, bērna piedzimšanu, un, ja tas notika citā draudzes novadā, sniedza dažādas atļaujas un izziņas.

Draudzes novadā ietilpa 15 muižas:  Lielauce, Vecauce, Īle, Jaunauce, Ropmuiža, Ķevele, Bēne, Zebrene, Vadākste, Sirmele, Krūškalne, Slagūne, Sniķere, Stirnas, Cirole… Laikam ejot, draudzes robežas ir mainījušās.

18. un 19. gadsimtā Vecauces un Īles baznīcas bija Lielauces ev. luteriskās baznīcas filiālbaznīcas. Tikai neilgu laika posmu 17. gs. beigās un 18. gs. sākumā Īlei un Vecaucei minēti divi savi mācītāji. Jādomā, ka Īle par Lielauces filiālbaznīcu kļuva pēc apmēram 1704. gada. Bet lielākajā daļā šo baznīcu pastāvēšanas laikā dievkalpojumus arī Vecaucē un Īlē noturēja Lielauces mācītāji, līdz pat 1935. gadam, kad atdalījās Vecauce un Bēne.

17. gadsimta beigās baznīcas uzskaitē bijušas 534 dvēseles.

1907. gadā draudzē bija ap 9000 dvēseļu, no tām 50 vācu.

1932. gadā Lielauces latviešu draudzē, kurā ietilpa arī Īles un Vecauces baznīcas, jau bija 1976 locekļi, vācu draudzē – 300. Par to, ka latviešu gāja vairumā, liecina fakts, ka togad kristīti 77, bet apbedīti 52 draudzes locekļi. Laulāti 50 pāri.

1938. gadā Lielauces draudzē bija 3000 locekļu.

Lai arī vairākās vēstures grāmatās rakstīts, ka Lielauces draudze beidza pastāvēt jau 1944. gadā, kad tika sagrauta baznīca, dievkalpojumi drupās turpinājās līdz pat 1949. gadam. No 1946. gada līdz 50. gadu vidum lielaucnieku kristību, iesvētīšanas un laulību fakti joprojām tika reģistrēti Lielauces draudzes baznīcas grāmatā. Kā kristību, iesvētīšanas un laulību ceremonijas vietu lielaucnieki līdz 1949.gadam izvēlējās Lielauces, Vecauces vai Īles baznīcas. Pēc  tam Lielauces draudzes locekļi iekļāvās Vecauces ev. luteriskās baznīcas draudzē.