1744. gada 9. jūnijā tika likts baznīcas pamatakmens, kuru rotāja sudraba plāksne, kurā bija iegravēti Polijas karaļa, kā arī baznīcas kompatronu un būvkungu vārdi. Baznīca tika iesvētīta 1745. gada 12. decembrī.

Citur Kurzemes mākslā nesastaptais tēlnieka izstrādātais, individualizētais stils gan figurālajos, gan ornamentālajos griezumos. Līdzīgs divām nezināmas izcelsmes koka skulptūrām no Latvijas vēstures muzejā.

Šīm nezināmā koktēlnieka evaņģēlistu skulptūrām uz Lielauces baznīcas podijiem līdzīgas divas citas Latvijas vēstures muzejā. Attēlā evaņģēlists Marks, kuru simbolizē lauva.Foto no NKMP arhīva.

Atklāti vismaz četri Lielauces baznīcā ērģeļu pavadībā  dziedātie korāļi, jo īpaši “Ak, kā es vēlētos” ar Lielauces mācītāja Kārļa Beldava vārdiem.

Visi baznīcas iekārtas priekšmeti, kas fotogrāfijās, bija dāvināti vecajai koka baznīcai 17. gadsimta beigās, un noskaidrots, kurš ko ir dāvinājis. 

Noskaidroti visu 19 draudzes mācītāju vārdi Lielauces baznīcas 420 gadu pastāvēšanas laikā.

Zuduši visi dievnama   liturģiskie trauki, bet visiem tiem ir tik sīki apraksti inventarizācijas aktos, ka tas dod cerību tos atpazīt muzeju krājumos.

Talkā 2021. gada 19. septembrī pie tagadējās baznīcas ieejas atrastās monētas (šiliņi) liecina, ka 17. gadsimtā baznīca atradās turpat.

Noskaidrots visvecākais baznīcas priekšmets, kurš saglabājās līdz pat II Pasaules kara beigām – misiņa kroņlukturis draudzes telpas vidū, kuru 1656. gadā bija dāvinājis mācītājs Vilhelms Grāviuss.

Vecāko un lielāko zvanu 1578. gadā bija lējis no Nirnbergas Rīgā ieceļojušais Mihels Baijers un baznīcai dāvinājis Ādolfs fon Funke, mazāko 1608. gadā Rīgā lējis Hanss Maijers un baznīcai dāvinājis Nikolajs Podbereskis. Tie ir pazuduši.

Pavisam negaidīti vienā Intas Vecvagares atsūtītā sava tēva Kārļa Dārziņa iesvētību fotogrāfijā 1937. gadā fonā redzama vitrāža, par ko līdz šim nav atrasta neviena liecība. Rūpīgi ieskatoties interjera fotogrāfijā, gūts apstiprinājums.

1937. gada iesvētību fotogrāfijā fonā redzama vitrāža, kas atradās logā no altāra pa labi. Foto no Intas Vecvagares albuma.

Šis 2021. gada 4. maijā talkā atrastais misiņa svečturis izgatavots laikā starp 1650. un 1680. gadu, kad Latvijas baznīcu mākslā sastopams pūķu tēls. Deponēts Rundāles pils muzeja glabātuvē.

Lielauces atšķirības zīme ir divas aklās smailloku logailas abpus ceturtā stāva līmeņa logam. Nevienā citā Latvijas luterāņu baznīcas tornī tādu nav.

Aklās smailloku logailas abpus ceturtā stāva līmeņa logam – Lielauces baznīcas atšķirības zīme.

Glezna «Svētais  vakarēdiens» 17. gadsimta otrajā pusē izgatavota pēc slavenā vācu-holandiešu mākslinieka Hendrika Golciusa (1558–1617) gravīras parauga.

Glezna «Svētais  vakarēdiens» 17. gadsimta otrajā pusē izgatavota pēc slavenā vācu-holandiešu mākslinieka Hendrika Golciusa gravīras parauga.

Uzzināts, kad izveidota mācītājmuiža – to 1570. gadā nodibināja toreizējais Lielauces muižas īpašnieks Gerds fon der Reke, atdalot tās vajadzībām zemi no sava īpašuma.

Lielauces ķieģeļu cepļa ķieģeļi ir smilškrāsas ar iesarkani lāsojumu. Apkārtnē nav sarkanā māla atradņu. Izrādās, 40 000 ķieģeļus baznīcas būvniecībai veda no Jaunpils