Mācītājmuiža un ķesterāts

1570. gadā toreizējais Lielauces muižas īpašnieks Gerds fon der Reke (Gerdt von der Recke)  Lielaucē nodibināja pastorātu – pastāvīgu mācītājmuižu, atdalot tās vajadzībām zemi no sava īpašuma.

1617. gadā, poļu-zviedru kara laikā, mācītājmuižas ēkas nodedzināja katoļticībā pārgājušais toreizējais Lielauces muižas īpašnieks Georgs Volmārs fon Fārensbahs (Georg Wolmar von Fahrensbach, 1586–1633), taču draudze jau 1620. gadā no hercoga Frīdriha (Friedrich von Kettler, 1569–1642) nopirka Upatu saimniecību (Uppat-Gesinde) un izveidoja jaunu mācītājmuižu, kuras teritorija vēlāk tika palielināta. 

Muižas platība 212,7 destinas (desetina = 1,0925 ha) jeb 232 ha zemes. Mācītāja zemnieku saimniecību platība 320 desetinas jeb 350 ha. No mācītājmuižas zemniekiem mācītājs saņēma renti 1400 rubļu gadā.

No muižām mācītājs saņēmis 118 pūru (1 pūrs = 70 litru) rudzu, 130 pūru miežu, 122 pūrus auzu un 63 ½ kb asis (1 ass = 2-4 m3 ) malkas jeb ~ 20t graudu un ~200 m3 malkas

No mācītājmuižas līdz 1875. gadam pagasta ļaudis saņēma svarīgākos rīkojumus. Piemēram, “Kurzemes valdības vēstnesī” 1873. gadā ielikts paziņojums: “Vēl top no šīs pagasta valdīšanas visiem Lielauces mācītājmuižas pagasta locekļiem zinām darīts, ka tas galvasnaudas pretīņemšana arvien tai 5. mēneša dienā notiks, un ja tai dienā svētdiena būtu, tad to pirmdien pēc tam. Visas muižu un pagastu valdīšanas top lūgtas, šī pagasta locekļus bez tām vajadzībām un riktīgām galvasnaudas grāmatām nepieturēt.” 1875. gadā tika uzcelta pagastmāja un sāka darboties pagasta valde, tomēr Lielauces draudzes novads kā mazākā politiski administratīvā vienība turpināja darboties vismaz līdz 1912.gadam.

Lielauces draudzē bija 3 ķesteri, katrs ar algu 120 rubļu gadā. Lielauces ķesterim bija 17 desetinas  (18,5 ha) zemes, kas atradās no baznīcas pāri ceļam uz muižas pusi līdz Baznīckrogam. Ķesteris atbildēja par baznīcas un draudzes telpām, zvanīšanu, baznīcas mūziku

Savukārt pērminderis veica garīdznieka palīga pienākumus. No 1880. gada draudzes pērminderis bija Vilks, pēc viņa saslimšanas no 1903. līdz pat 2. pasaules kara beigām – viņa dēls Krišs Vilks no Stūrīšu mājām.