Aivars Balodis

Lūdzu, skolotāj!

Kurš no mums, klātesošajiem, neesam šos vārdus teikuši neskaitāmas reizes? Dažreiz pat mammu mājās esmu šādi uzrunājusi – tik pamatīgi teiciens “lūdzu, skolotāj!” ieaudzis mūsos.

Mēs, Lielauces pamatskolas audzēkņi, kā tādi zvirbulēni piečivinājām Lielauces pili, kurā atradās skola, ar “lūdzu, skolotāj! Lūdzu, skolotāj!” Un tad spurkš prom! Visa pasaule vaļā – tā mums teica – lidojiet paši, esam jums lidot iemācījuši. Un tā mēs lidojam, lidināmies, bet skolotājs paliek.

Jau vairākās paaudzēs Lielaucē dzīvo un ir lepns par to Aivars Balodis. Kad sākās studijas vēstures fakultātē, radās interese par dzimto vietu, tās vēsturi, ļaudīm, kuri Lielaucē dzīvojuši pirms mums. Īpaša interesa skolotājam ir par muižu, pils arhitektūru un muižas saimniecisko darbību.

Līdztekus studijām Aivars bija vēstures un fizkultūras skolotājs, izveidoja ģimeni, un vienlaikus aktīvi iesaistījās Lielauces sabiedriskajā dzīvē – korī, deju kolektīvā, teātrī. Visam atradās laiks.

Ir bijuši vilinoši piedāvājumi mainīt dzīves un darba vietu, bet Aivars vienmēr pateicis – nē! “Palieku Lielaucē!” Jo viņš ir uzticīgs savām mājām. Jo viņš ir balodis – mājas balodis, kurš nelido uz siltajām zemēm.

Un tad nāk milzīgs trieciens visu skolotāju, audzēkņu un viņu vecāku dzīvē – 2009.gadā slēdz Lielauces pamatskolu! Viss! Liela sāpe, neizpratne par notiekošo, bezspēcība kaut ko mainīt. Aivars nespēja ieiet skolas ēkā līdz pat pagājušā gada vidu, kad muižas vēsturiskās izpētes laikā kopā ar Daini Bruģi iegājām pilī, izstaigājām tukšās klašu telpas. Tagad arī skola kļuvis par viņa priekšmeta – vēstures – vielu.

Bet dzīve turpinājās, neļaujot palikt malā. Aivars ir biedrības valdes loceklis, dejo deju kolektīvā “Klabdancis”, ir gids muižas teritorijā, ir savas Ezermaļu dzīvojamās mājas vecākais, kurš panācis kāpņu telpas logu nomaiņu un apkārtnes labiekārtošanu.

Labu veselību, skolotāj! Mēs ar Jums lepojamies, mūsu Lielauces Balodi!