Neringa Krakauskyte-Bērziņa

Neringas labo darbu iepazinām iepriekšējā “Gada Lielaucnieka” apbalvošanas koncertā. Tautas deju kolektīva “Klabdancis” meitenes pirmoreiz uzstājās neredzētās galvassegās. Ne vainags, ne lakats, ne cepure, ne aube – kas tas tāds? Tā ir Vainagcepure. Ideju par jauneklīgāku galvassegu pasvieda Baiba, bet tālāko ornamentu meklēšanu vēsturiskajos materiālos un galvassegas izgatavošanu un izšūšanu uzņēmās Neringa. Var tikai apbrīnot Neringas, kuras dzimtas saknes meklējamas Lietuvā, dziļo interesi par latviešu tautastērpu. Šogad viņa iesaistījās biedrības pētnieku grupā, kura izpētīja, kā ģērbās latvieši pirms 150 gadiem. Neringa aktīvi aizstāv lielaucnieka apģērba vēsturisko izskatu un nēsāšanas veidu deju kolektīva tērpā.

Kad biedrība “Sociālo inovāciju parks” organizēja Ziemassvētku ralliju cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, Ivars Rozenentāls lūdza biedrību izveidot trīs kontrolpunktus. Uzreiz atsaucās Sanita un Arnis Fišeri, kas pirmo izveidoja pie sava trušu ciemata. Tikpat atsaucīgas bija Sintija un Neringa, kuras rallistus sagaidīja pie Lielauces pils ar cukurgailīšiem. Viņas speciāli šim notikuma uzšuva tērpus. Tas nudien bija tā gada labākais Lielauces reklāmas pasākums. Rallija dalībnieki pēc tā izteicās, ka Lielaucē bijuši visatraktīvākie un jautrākie kontrolpunkti.

Neringu nebaida tas, ko viņa iepriekš nav darījusi. Viņa gatava mesties nezināmajā ar pilnu enerģiju, bet… tikai tad, ja viņa redz šīs rosīšanās jēgu un labumu citiem. Tā šogad bija ar Dzērves projektu, kuru viņa atbalstīja ar visu sirdi. Viņa nodrošināja tik nepieciešamo cilvēcīgo un praktisko saikni ar lietuviešu kalējiem, lai Dzērve iznāktu tāda, kā jūs to redzat.

Neringa tur godā Lielauces tradīcijas un kultūras mantojumu. Kā viņa pati izteikusies: “Es lepojos ar vietu, kur dzīvoju ar ģimeni un kur aug mani dēli!”