Sanita Elferte

Tuvojas pulksten pieci pēcpusdienā, pie Sanitas mājas “Līgas” ārdurvīm sāk pulcēties kaimiņmāju kaķi. Viņi zina, atnāks Sanita un būs maltīte. “Es vairs neuztraucos, kur manējais pazudis – jo zinu, ka pie Sanitas,” atzina viens no kaimiņiem.

Sanita nespēj paiet garām pamestiem, cietušiem, izbadējušiem dzīvniekiem. Vai tie ir pamesti kaķi vai gulbis, kurš meklē barību, kad ūdeņi jau aizsaluši.

Reiz viņa, nākdama mājās no darba Lielauces pansijā, atklāja, ka bez aprūpes palikuši mazi kaķēni. Sanita tos pārņēma mātišķā aprūpē, pabaroja, izmitināja siltumā vairākas dienas, līdz kaķēnus varēja nodod dzīvnieku patversmei.

Par kaķu sievu Sanitu iesaukuši arī viņas tuvākie radi. It īpaši pēc tā gadījuma, kad kāds kaķis mocījās, no grāvja līzdams uz ceļa, ciezdams mežonīgas sāpes. Trauksmi sacēla Marina, bet Sanita paņēma mājās, aprūpēdama kaķīti līdz vakaram. Arī šādam kaķītim aprūpe ir dārga – jāmeklē transports, jāatrod veterinārārsts, bet kaķim ārstēties jau par vēlu. Nekas cits neatlika, kā iemidzināt dzīvnieciņu…

Kārļa Skalbes pasakā “Kaķīša dzirnaviņas” ķēniņš vaicāja: kā lai soda tos, kur pāri darījuši? Vecais baltais kaķītis pēc visām pārciestajām pārestībām atbild: “Ķēniņ! Nekā. Lai labais vairo labo, lai ļaunums iet mazumā!”

Tāda ir mūsu labdare Sanita Elferte – savā tiešajā darbā aprūpē Lielauces pansijas iedzīvotājus, kuru acīs viņa ir ļoti iemīļota. Un nepaiet garām arī dzīvniekiem, kad tiem nepieciešama palīdzība. Sanita spēj pansijas iedzīvotājus ieinteresēt par Lielauces dzīvi – piemēram, šogad iesaistīja viņus talkā Lielauces parkā, kā arī aptaujā par Dzērves pieminekli.

Paldies Sanitai par līdzjūtīgo sirdi un glābējas apziņu!