Juris Melbārdis

Juris Melbārdis ir sēdētājs un vērotājs. “Dabas vērotājs,” tā viņu “Gada Lielaucnieka 2022”
godināšanas ceremonijā pieteica Sanita Fišere. Viņš uz darbiem grūti iekustināms. Ar lielām
vājībām. Bet šogad viņš ir nemiera gars. Skatoties uz zaļām dūņām aizaugušo pils dīķi, viņš
iedomājās, ka to vajag iztīrīt. Bija ar makšķerniekiem runājis un uzzinājis, ka vislabākās dīķa
attīrītājas ar zālēdājas karpas – baltie amūri. Vajag ielaist dīķī kādas desmit – lai iztīra. Gāja
ar ideju uz pagasta pārvaldi, taču tur saņēma atbildi, ka dīķis nepieder pagastam. Tad vērsās
pie biedrības vadītāja Ivara – “Nevienam nav nekādas daļas, varbūt biedrība var uzņemties?”
Jā, Ivars sazinājās ar īpašnieku LLU, ar Dabas aizsardzības pārvaldi, ar Vecauces saimniecību,
ar zivju speciālistiem un amūru audzētavām. Jā, tas ir izdarāms, ja saziedos katrs par 6 eiro –
katrs pa vienai zivij, sprieda valde un izsludināja akciju. Divās nedēļās 18 lielaucnieki
saziedoja 168 eiro, kas pietika 28 zivju iegādei. 14. septembrī Arnis un Ivars atveda 20
amūrus no Jaunpils, bet dīķī tos ielaida lielaucnieki, kuri bija ziedojuši šai akcijai. Pirmajam
savu amūru pienācās ielaist Jurim. “Katram amūram ir savs vārds. Ir amūrs Juris un amūriene
Sanita,” pieteikuma noslēgumā smējās Sanita.
Bet tā nav vienīgā Jura ierosa. Kad VAS “Latvijas Valsts meži” mainīja centrālās laipas, vecās
kļuva liekas, bet tās vēl nebija nederīgas, ārā metamas. Juris gareniski tās pārzāģēja un izlika
tās dūksnainajā ceļā no LVM Lielauces ezera laivu bāzes uz lielaucnieku privāto laivu
novietnēm. Juris saņēma kritiku un pārmetumus, ka nav pabeidzis un izbūvējis ceļu līdz
visām laivām, taču neviens nenāca Jurim palīgā un neuzņēmās izlikt laipas līdz savai laipai.
Par to arī Juri uzteicam: par iniciatīvu un par izšķiršanos darīt, nevis tikai sēdēt.