Kalpaka kauja

 

Vēsture

Lielauces kaujas pieminekļa celšanas komitejas locekļi.

1. rindā no kreisās: Kristaps Kapteinis, Rūdolfs Jurēvics, komitejas priekšsēdētājs Frīdrihs Krauze, kasieris Indriķis Jurēvics, Miķelis Kalniņš, stāv otrā rindā no kreisās: komitejas sekretārs J. Peholcs, K. Ozols, R. Briedis, priekšsēdētāja biedrs Pauls Vilsons, A. Jankovskis, V. Strazdiņš, V. Baltmanis. LKKFDA foto 1933. gadā

Kalpaka pieminekļa mets

Arhitekta P. Dreimaņa zīmētā pieminekļa skice.

1934. gada 29. maijā Ministru Kabinetā apstiprinātā Kalpaka pieminekļa skice.

Kalpaka pieminekļa labiekārtošanas plāns

Šis Latvijas Lauksaimniecības kameras Dārzkopības un biškopības nodaļas vadītāja J. Tirzīša 1936. gada labiekārtošanas projekts ar divām svētuguns vietām un daudzgadīgajiem stādījumiem netika īstenots finansējuma trūkuma dēļ.

Pieminekļa tapšana

Pieminekli ierosināja celt pēc Lielauces aizsargu organizācijas iniciatīvas un par ziedojumiem. Šim nolūkam tika izveidota Lielauces kaujas pieminekļa celšanas biedrība, tajā bija 34 biedri. 1934. gadā pieminekļa komiteja vāca līdzekļus, un savāca 849 latus. Rīkojot atklāšanas pasākumu un teātra izrādi, iekasēja vēl 710 latus.

Pieminekļa projekta autors ir arhitekts P. Dreimanis, izgatavoja J. Sieriņš Saldū.

Piemineklis tika veidots no pelēkā granīta bluķiem, priekšpusē iemontēta melna granīta plāksne ar tekstu “Še notika / pulkveža Kalpaka / bataljona kauja / 1919. g naktī no / 15. uz 16. janvāri.”. Kaujā krita četri karavīri (lnt. Dambītis, lnt. F. Liepa, vsrž. Burmeisters, kara ierēdnis V. Cīrulis). 

Pēc pieminekļa atklāšanas Latvijas Lauksaimniecības kameras Dārzkopības un biškopības nodaļas vadītāja J. Tirzītis 1936. gadā izstrādāja pieminekļa apkārtnes labiekārtošanas projektu ar divām svētuguns vietām un daudzgadīgajiem stādījumiem, taču tas  netika īstenots finansējuma trūkuma dēļ.

Pieminekli iznīcināja 1950. gadu sākumā, to LNNK grupa ar Jāni Skadiņu priekšgalā atjaunoja 1988. – 1989. gadā, izmantojot oriģinālo plāksni, kas gan ir pāršķelta divās daļās. Atjaunojumā plāksne vairs nav vērsta pret baznīcu, bet uz Lielauces centru, jo padomju laikā pie pašas nojauktā pieminekļa pamatnes tika uzbūvēta kapliča.