Kārlis Beldavs

Kārlis Beldavs dzimis 1868.gada 14.oktobri Rozulā. Beidzis Tērbatas Universitātes teoloģijas fakultāti (1888.—1894). Pēc studijām bija grūti atrast mācītāja vietu, jo viņam līdzi nāca jaunlatvieša slava, kas padarīja viņu par nevēlamu vācisko baznīcas vadītāju un draudžu priekšnieku un muižkungu acīs. Netika tālāka par vikāra amatu Apeskalnā un Valmieras apriņķī,un arī tās bija spiests pamest draudzes dumpju dēļ. Beldavs nolika pie Pēterpils universitātē vācu valodas ģimnāzijas skolotāja eksāmenu un par adjunktu un vācu valodas lektoru. Apceļoja Vāciju un Pēterpilī palīdzēja nodibināt diakonu sagatavošanas iestādi. Šis izglītības fons viņam palīdzēja atgriezties dzimtenē pēc 1905.gada revolūcijas un tikai 1907. gadā Lielauces muižas īpašnieks, Pēterpilī dzīvojošais grāfs Konstantīns fon Pālens izraudzījās viņu par J. Zakranoviča pēcnācēju Lielauces draudzē.

Tā sākās Beldava darbs latviešu draudzēs – Lielaucē (1908–1915), latviešu bēgļu draudzēs ar rezidenci Maskavā (1915–1917) un  Valmiermuižas draudzē (1917–1935).

Lielaucē Beldavs blakus parastajiem draudzes mācītāja pienākumiem uzņēmās arī dažādus vietējās misijas pasākumus, izdeva mēnešrakstu «Draudzes Vēstnesi” (kopš 1913. g.), nodibināja 1912. g. Vecauces evaņģēlisko jauno vīriešu biedrību, 1912. gadā iekārtoja draudzes telpas (diakonātu) ar draudzes bibliotēku. Tas bija pirmais mēģinājums latviešu draudzē laukos.

Sarakstījis grāmatas: “Dziedait Tam Kungam jaunu dziesmu” (1906.g.), “Dodies uz augšu” (1928.g.) un “Dievs Dziesma man” (1933.g.), pats tulkojis no vācu valodas garīgo dziesmu vārdus. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru (1928.g.)

Bija 3. un 4. Saeimas deputāts no Kristīgo nacionālās savienības no 1928. līdz 1934. gadam. 1934. gadā divus mēnešus no marta līdz maijam bijis izglītības ministrs. Miris 1936. gada 1. februārī, apbedīts Bēķu kapos Lībagu pagastā.