Balstoties uz 1923. gadā apstiprināto Lielauces muižas centra sadalīšanas plānu, redzams, ka pils austrumu pusē atradusies klēts, no kuras mūsdienās saglabājušies vien pagrabi un sienu pamati. Dodoties Lielauces–Īles ceļa virzienā, kreisajā pusē bijis neliels šķūnis un siltumnīca, bet tālāk – rija, kuras pamatu aprises vēl var nojaust stigā pirms mājas “Pils 2”. Pirms T veida krustojuma redzamā saimniecības ēka ir kādreizējā kalte. Arhitektūras pieminekļu sarakstā šī ēka nosaukta par čiekurkalti un ir reģiona nozīmes kultūras piemineklis (Nr. 4943).

Tā ir viena no divām Lielauces muižas ansambļa saimniecības ēkām, kurām saglabājušies sākotnējie būvapjomi – vēlāk izbūvētas vien durvis ēkas rietumu galā. Muižas laikā tā bija graudu kalte jeb, kā šajā apkaimē to sauca, dāre (dāris). Lielaucē dzimušais dzejnieks Kārlis Krūza to pieminējis dzejoļa rindā: “Ved zemnieks graudus izkultos uz dāri.” Arī muižas sadalīšanas plānā mērnieks ēku ierakstījis kā “dāris”. Tā ir 22,5 m gara, 10,40 m plata un 3,80 m augsta akmeņu un ķieģeļu ēka ar dakstiņu jumtu. Domājams, tā būvēta 19. gadsimta vidū.

Kalte veidoja vienotu saimnieciskās darbības ķēdi – aptuveni 100 metrus tuvāk pilij atradās rija (no tās saglabājušies tikai lielie pamatu akmeņi), no kuras labības graudi pēc kulšanas tika nogādāti kaltē.

No 20. gadsimta 30. gadu sākuma kalti izmantoja Latvijas Universitāte Mācību un izmēģinājumu mežniecības kokaudzētavas vajadzībām, lai nodrošinātu meža sējumiem nepieciešamo sēklu daudzumu. No šī laika saglabājies arī ēkas nosaukums – čiekurkalte. Spriežot pēc sludinājumiem, tirgoti tika skuju koku stādi, nevis sēklas. Arī dekoratīvo krūmu stādi.