Lielauces muiža

Vēsture

Lielauces muižas īpašnieki

Lielauce ir 16. gadsimta sākumā izveidojies ciems, kas izveidojies Lielauces ezera (tolaik saukts par Auces) krastā, pašreizējā muižas centra teritorijā. Ciemā bija koka baznīca, kuras uzskaitē bija  534 dvēseles.

152? –1561.
Livonijas ordeņa valdījumā

Pēc tam, kad 1502. gadā Livonijas ordenis uzvarēja Maskavas lielkņazistes karaspēku, Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs atbrīvojās no atkarības no Vācu ordeņa un 1526. gadā tika iecelts par Svētās Romas impērijas firstu. Līdz 16. gadsimtam Livonijas ordeņa Latvijas teritorijā pastāvēja 11 komturijas, tostarp Dobeles komturija. Lielauce nonāca Livonijas ordeņa Dobeles komtura pārziņā. Tai laikā Dobeles komturam un Lielauces fogtam  bija jānodrošina ordeņa kavalērijai pavisam 100 zirgi, kā arī vairogi. 

Pēdējais ordeņa mestrs (no 1559.gada) bija Gothards Ketlers (1517–1587). Pēc Livonijas ordeņa sabrukuma 1561.gadā Gothards Ketlers kļuva par Kurzemes hercogu un Zemgales grāfu.  1562.gadā viņš stājā amatā. Lielauce kļuva par Kurzemes hercoga pilsnovada centru un tā tika izlēņota muižniekiem. 

1561–1573
Dobeles komturam Tīsam fon Rekem

Pēc tam, kad 1561. gadā ordeņa zemes tika pakļautas Polijas likumiem, Gothards Ketlers izlēņoja tiesības uz Lielauci karaliskajam padomniekam Matiasam (Tīsam) fon der Rekem, bet atpirka to 1573. gadā. Tīss fon der Reke (1525–1580) bija Dobeles komturs. Viņa sieva bija Sofija fon Firksa (?-1598) – otrajā laulībā Fārensbaha, kuras dēls vēlāk kļuva par Lielauces muižas īpašnieku. 

1576 – 1620
Dāvināta ģenerālim Fārensbaham

Pēc plašiem strīdiem par to, kuram pieder Lielauces muiža, 1576. gada 18. februārī tika noslēgta vienošanās, kas atzīst  Kurzemes hercoga īpašumtiesības. Par piedalīšanos Polijas Stefana Batorija karagājienos pret Krieviju, Igaunijas ģenerālis Jirgens fon Fārensbahs (1551-1602) ) saņēma plašus īpašumus (Karkuses, Rūjienas un Tarvastas pili), un apprecēja Tīsa fon der Rekes bijušo sievu. Viņu dēls Volmārs Fārensbahs, kopā ar tēva īpašumiem saņēma arī pagaidu tiesības uz Lielauci. Georgs Volmārs fon Fārensbahs (1586–1633) – Jaunpilī dzimis karavīrs un politiķis. Poļu iecelts Livonijas gubernators, karavīrs Trīsdesmitgadu kara laikā. Livonijas karavadonis un politiķis. 1620. gadā cedēja savas īpašumtiesības uz Lielauces pili hercogam Frīdriham pret 40 000 florēnu lielu maksājumu. 

1620 – 1795
Kurzemes hercoga īpašumā

Lielauce 75 gadu periodā muiža tāpat kā visa Kurzeme un Zemgales hercogiste pastāvēja kā suverēns Polijas-Lietuvas lēnis un piederēja Ketleru dinastijai un to pārvaldīja karaliskās amatpersonas. 1620. līdz 1642. gadam muiža piederēja Kurzemes un Zemgales hercogam Frīdriham  Ketleram (1569-1642). Poļu-zviedru kara laikā 1624. gadā viņš bija šeit apmeties kopā ar galmu un ministriem. Sekojoša Hercoga Jēkaba (Jacob Kettler, 1610-1682) laiks no 1639. gada līdz 1682. gadam, to no 1682. līdz 1698. gadam turpināja viņa mantinieks Fridrihs Kazimirs Ketlers. Viņa dēls apprecējās ar Annu Ioannovnu, kura Ziemeļu kara rezultātā pēc vīra nāves atceļā no kāzām sāka valdīt hercogistē. Vēlāk Anna kļuva par Krievijas impērijas ķeizarieni un panāca, ka par Kurzemes hercogu 1737. gadā ievēlēja viņas favorītu Ernestu Johanu Bīronu. 

Starp pārvaldniekiem  1754. gadā minēts kapteinis Otto Frīdrihs fon Zass. Arhīvos atrodams  viņa lūgums hercogam 1768.gadā par 300 baļķu izsniegšanu rijas un laidara pārbūvei. 18. gadsimta vidū ar Lielauces muižu saistīts Oto Johans fon Krummess , kurš 1763. gadā rakstījis vēstuli Kurzemes hercogam Ernstam Johanam Bīronam par Lielauci.

1799–1802
Dāvinājums slepenpadomniekam Briskornam

1795. gadā pēc Kurzemes iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā Lielauces muiža kļuva par Krievijas imperatora īpašumu. 1799. gadā imperators Pāvils I to uzdāvināja senatoram slepenpadomniekam Frīdriham Vilhelmam fon Briskornam (1760-1824). Aktā minēta koka dzīvojamā ēka ar 10 istabām un piecām melni glazētām krāsnīm. Savukārt, Krievijas senāta 1799. gada 3.augustā ukazā minēts, ka muiža nodota kopā ar 83 kalpotājiem. Tomēr, tā kā 12 no 83 kalpotājiem piederēja pastorātam un pieci tika noteikti kā nodeva, varēja atdot tikai 66 kalpotājus, tāpēc viņam piešķīra arī Galauci.

1802 – 1830
Fon Mēdemu īpašums

Senators fon Briskorns pārdeva Lielauci jau 1802. gada 14. janvārī  par 165 000 Alberta dālderiem (Rtlr. Alb.) grāfam Karlam Johanam Frīdriham fon Mēdemam. Vecauces muižas īpašnieks grāfs Karls fon Mēdems (1862–1827) 20.-ajos gados kungu koka mājas vietā uzbūvēja divstāvu mūra ēku. Uzcēla zirgu staļļus, iestādīja parku. Pili viņš novēlēja savai meitai Elizabetei (dažkārt saukta par Elīzi, kamdēļ Skares pusmuiža oficiāli saukta par Eliesenhof). Ar Karla fon Mēdema un viņa sievas testamentiem, 1830. gada 12. februārī Lielauce nonāca viņu jaunākās meitas Elizabetes fon Mēdemas īpašumā.

1830 – 1871
Fon Kleistu īpašums

Prūsijas galma virsjēgermeistars grāfs Vilhelms Bogislavs Kleists fon Loss  (1791/89–1860), 1830. gadā otrajā laulībā apprecēja grāfieni Elizi fon Mēdemu, kura kļuva par grāfieni Elizi fon Kleistu Lossu (1807–1858), kurai piederēja muiža un pils.

Pēc mātes nāves 1858.gadā viņu abu dēls grāfs Konrāds Ādolfs Kleists fon Loss (1839–1900) mantoja muižu. 1861. gadā viņš apprecējās ar māsīcu Elizabeti, grāfieni fon Mēdemu (1842–1920), ar kuru viņam bija dēls un trīs meitas. 

1871 – 1920
Fon Pālenu īpašums

Karla fon Mēdema māsa grāfiene Sofija Luīze Teofīlija fon der  Pālena, dzimusi Mēdema (1799–1872). Sofija Luīze Teofīle  fon Mēdama (1799–1872) precējusies ar Hansu Pēteri fon der Pālenu (1784–1856) – vienu no Pētera Ludviga fon der Pālena dēliem. Laulība dzimušas 2 meitas un 3 dēli. Viens no tiem – Konstantīns Ferdinands Magnuss fon der Pālens (1833-1912) – grāfa Konrāda Ādolfa Kleista fon Lossa (1839–1900) sievas brālēns – 1871. gadā, atpērkot muižu no aizceļojošās māsīcas vīra, kļūst par nākošo Lielauces muižas īpašnieku.

Grāfs Konstantīns fon der Pālens (1833–1912). Pleskavas gubernators no 1964. gada līdz 1867. gadam, līdz 1878. gadam justīcijas ministrs, pēc tam Valsts Domes loceklis. Viņš bija atbildīgs par miertiesu ieviešanu Baltijas guberņās, par vietvaras izveidi. Lielauces pils viņam kalpoja par vasaras rezidenci.

Grāfs Konstantīns fon der Pālens (1861–1923) – Varšavas un Pleskavas vicegubernators  no 1897. līdz 1904. gadam, Viļņas gubernators līdz 1905. gada beigām. Viņš bija vācbaltu sabiedriskais darbinieks, Kurzemes guberņas muižnieks, Krievijas Impērijas ierēdnis, hofmeistars, Senāta loceklis. Rietumkrievijas kara politiskās padomes priekšsēdētājs. Mantoja muižu no 1912. gada. Lielauces muižā attīstīja lopkopību, zirgkopību, piena ražošanu un mežsaimniecību. Pēc 2017. gada emigrēja uz Vāciju.

1926 – 2022 
Latvijas Lauksaimniecības universitātei 

1926. gadā piešķirta Latvijas Universitātes lauksaimniecības fakultātei mācību un izmēģinājumu mežniecības vajadzībām. 1930. gadā mežniecību pārdēvēja par Latvijas Universitātes mācības un izmēģinājumu mežniecību. 1939. gadā LU Mācības un izmēģinājumu virsmežniecību nodeva jaundibinātās Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas pārziņā. 1944. gadā to pārdēvēja par Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, 1998. gadā to pārveido par Latvijas Lauksaimniecības universitāti. Lielauces pils bija mežsaimniecības un ģeodēzijas studentu mācību prakšu vieta. Pili iznomāja dažādiem saviesīgiem pasākumiem – sanāksmēm, salidojumiem, kāzām. Pils rietumu spārnā pēc Otrā pasaules kara līdz 2009. gadam te bija Lielauces pamatskola, otrā pusē – arī LLU dienesta viesnīca.

No 2022. gada
1. decembra
Līva Jaunozola

2022. gada 2.novembrī Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (agrākās Latvijas Lauksaimniecības universitātes) rīkotajā izsolē no diviem pretendentiem Lielauces pili par par 300 240 eiro iegādājās SIA “Mudia”, kuras vienīgā īpašniece ir Līva Jaunozola (1983).  

Latviešu uzņēmējai kopumā pieder 14 dažādi uzņēmumi. Pazīstamākas no tiem ir “Andele Mandele”, un pasākumu organizētājs “Pērļu medības”, bet visvairāk Līva Jaunozola darbojas nekustamo īpašumu biznesā, apsaimniekojot desmit īpašumus.