Lielauces muižas vēsture

Lielauce ir 16. gadsimtā dibināts ciems, kas izveidojies Lielauces ezera (tolaik saukts par Auces (Autzen) ezeru) krastā pašreizējā muižas centra teritorijā. 1517. – 1587. gados Lielauce pastāvēja kā Kurzemes pilsnovada centrs Lielauces ezera krastā. Ciemā bija koka baznīca, kuras uzskaitē bija  534 dvēseles. Tā bija viena no 56 baznīcām, kas tika uzcelta Kurzemē pēc reformācijas ieviešanas 1522. gadā.

Kā muiža pastāv no 1561.gada, kad pēc Livonijas ordeņa sabrukuma tās pēdējais metrs Gothards Ketlers kļuva par Kurzemes hercogu un sāka izlēņot zemi muižniekiem. 175 gadu laika posmā tā piederēja Kurzemes hercogu Ketleru dinastijai  un muižu pārvaldīja karaliskās amatpersonas. Zināms, ka poļu-zviedru kara laikā 1624. gadā Kurzemes hercogs Frīdrihs  Ketlers bija šeit apmeties kopā ar galmu un ministriem. 

1661. gada aprīlī Lielaucei caurceļoja Romas imperatora Leopolda I sūtņi vācu barons Augustīns Meierbergs un Horacio Džulemo Klavuči, kuri devās no Vīnes caur Palangu uz Maskavu, lai vestu miera sarunas Polijas- Krievijas konflikta laikā. Viņus pavadīja mākslinieks Johans Rūdolfs Štorns un Pumans. Štorna zīmētā Lielauces muiža ir vissenākais attēls no Lielauces muižas, kad tā piederēja Kurzemes hercogam Jēkabam Ketleram.

Ar 1741. gadu dokumentēts iesniegums par materiāliem dzīvojamās mājas celšanai, tostarp ēkas projekts  ar iniciāļiem J. C. B., pieņemam, ka Johans Kristofs Barnikels (?–1746), hercoga būvju direktors.

Pēc Kurzemes pakļaušanas 1795. gadā Lielauces muiža kļuva par Krievijas imperatora īpašumu un pēc tam tā nonāca vācu muižnieku dzimtu īpašumā. 1802. Lielauces muižu nopirka Vecauces muižas īpašnieks grāfs Karls fon Mēdems (1801–1860), kuru pārvaldīja līdz 1830.gadam. Saimnieciskās ēkas (klēts, stallis) ir uzbūvētas viņa laikā. 

Pēc tam, kad viņš savu meitu Elizabeti (1807–1858) izprecināja Prūsijas galma virsjēgermeistaram grāfam Vilhelmam Bogislavam Kleistam fon Losam (1791–1860), arī muiža nonāca Kleistu ģimenes īpašumā (formāli tā piederēja Elizabetei fon Mēdemai līdz viņas nāvei). Savukārt Vilhelma Bogislava dēls grāfs Konrāds Ādolfs fon Kleists (1839–1900) šo pili mantoja no mātes, bet, lai mantojumu varētu saņemt, viņam bija jāstājas Krievijas pavalstniecībā un jāapprec Krievijas muižnieka meita, tāpēc viņš 1861.gadā apprecēja savu māsīcu – Karla fon Mēdema dēla meitu Elizabeti fon Mēdemu (1842–1920). Tādējādi četrdesmit gadus (1830–1871) Lielauces muiža bija Kleistu īpašumā, vienlaikus nezaudējot Mēdemu klātbūtni. 

Kad Konrāds Ādolfs fon Kleists pārcēlās uz Prūsiju un tur nopirka Šmecinas muižu, tad viņš 1971. gadā Lielauces muižu pārdeva sievas brālēnam Konstantīnam Pālenam.

No 1871.–1920. gada Lielauces muiža ir Pālenu dzimtas īpašumā, bet arī tā ir saistīta gan ar Kleistiem, gan ar Mēdemiem. Sofija Luīze Teofīle  fon Mēdama (1799–1872) precējusies ar Hansu Pēteri fon der Pālenu (1784–1856) – vienu no Pētera Ludviga fon der Pālena dēliem. Laulībā dzimušas 2 meitas un 3 dēli. Viens no tiem – Konstantīns Ferdinands Magnuss fon der Pālens (1833-1912) – grāfa Konrāda Ādolfa Kleista fon Lossa (1839–1900) sievas brālēns – 1871. gadā, atpērkot muižu no aizceļojošās māsīcas vīra, kļūst par nākošo Lielauces muižas īpašnieku.

Konstantīns (Ivanovičs) fon Pālens bija Krievijas slepenpadomnieks, justīcijas valsts sekretārs, Valsts padomes loceklis, goda miertiesnesis. Pamatā uzturējās Pēterburgā, bet vasarās – Lielaucē. Viņa sieva –  grāfiene Helēna fon der Pālena, dzimusi fon Tolla (1833–1910).

1901.gadā naktī no 20. uz 21.novembri pils nodega. No Vācijas tika piesaistīts arhitekts Iverss (Iwers). Tūliņ sākti pils atjaunošanas darbi, pēc kuriem pils izskatās tāda kā šodien. 

Pēc Konstantīna Pālena nāves muižu 1912.gada nogalē mantoja viņa dēls – arī Konstantīns – grāfs Konstantīns fon Pālens (1861–1923) – Varšavas vicegubernators  no 1897. līdz 1900. gadam. Grāfa Konstantīna fon der Pālena sieva Sofija, dzimusi Nikolai (1862–1943). Pirmā pasaules kara laikā 1917.gadā Konstantīns fon Pālens muižu pameta un devās uz Vāciju.

Pēc neatkarīgās Latvijas valsts dibināšanas muižas nacionalizēja un zemes reformas laikā Lielauces muiža ar Mācītājmuižu un Mīnes, Skares, Tauvēnu un Galauces pusmuižām sadalīta 176 vienībās (23 no tām bijušās rentes mājas) kopplatībā 3330 ha.

1922. gadā Lielauces muižas pils ar tai piegulošo ezeru, parku, ēkām un zināmu meža platību vispirms nodota bāreņu patversmes izvietošanai, kas tā arī nenotika. Tikai 1926. Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes Mežsaimniecības nodaļa to pārņēma mācību prakšu organizēšanai. No 1939. gada līdz pat 2021.gada nogalei pils un parks bija Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) īpašumā/valdījumā.