Lielauces muižas parka plānojums radīts 19. gadsimta divdesmitajos gados tās īpašnieka – grāfa Karla fon Mēdema (1762–1827) – saimniekošanas laikā. To apliecina varenāko koku vecums.

Muižas parks veidots kā ainavu parks ar klasicisma kompozicionālām iezīmēm. Tā plānojumā dominē brīvi veidota lokveida celiņu sistēma, ainaviskas koku grupas, plaši zālieni un skatu saikne ar ūdens ainavu. Koku grupas veido skatu kulises un atvērumus. Plašie zālieni ap pili rada “parkveida pļavas” efektu, kas raksturīgs angļu ainavu parkam. Ūdensmalas un reljefs izmantoti kā dabiskas kompozīcijas sastāvdaļas, nevis disciplinēti kanāli vai baseini.

Tādas bija 19. gs. 20.–30. gadu tendences Kurzemes muižās – agrākie regulārie dārzi tika pārveidoti ainavu parkos. Arī Lielaucē tikai pie kungu mājas tika saglabāta reprezentācijas ass ar simetriskām, regulārām puķu dobēm. Pārējā teritorijā tika ieviesti angļu ainavu parka principi.

Muižā būtiska bija nevis pati pils, bet visa “ainavu scenogrāfija” – piebraukšana caur vārtiem pār tiltiņu, skatu līniju atvēršanās, reljefa pārejas, dabiskas ūdensmalas, atsevišķi koki, piemēram, loks ap dižskābardi. Tas veidoja romantisma laikmeta ainavu parku.

Te ieviests “ha-ha” princips ainavu arhitektūrā – reljefā iegriezta, no augšas neredzama robeža, kas ļauj nodalīt teritorijas, nesabojājot skatu. Lielaucē saimnieciskais pievedceļš uz pagrabiem paslēpts zem parka līmeņa, pastaigas laikā netraucējot baudīt ainavu. Parkā ir divi dīķi, kas sākotnēji bija savienoti.

Ap pili ir brīvā plānojuma parks 59 ha platībā ar apmēram 60 svešzemju koku sugām, piemēram, Amūras korķakoku, Kanādas un Mandžūrijas riekstkoku, sarkano ozolu, dzelteno bērzu un Usūrijas baltegli. 1991. gada inventarizācijā parkā tika uzskaitītas 27 vietējās koku un krūmu sugas un 92 introducētās sugas.

No dendroloģiskā viedokļa parka vislielākā vērtība ir trīs Piejūras baltegles, kas atrodas aiz pils pa kreisi virzienā uz ceļu, blakus platlapu liepai. Piejūras baltegles Latvijā atrodamas tikai trijos parkos, bet tik lielas – tikai šeit.

Otra lielākā vērtība aiz Piejūras balteglēm ir sudrabkļava. Vērtīgas ir arī sarkanlapainās (‘Schwedleri’) kļavas, jo tie ir veci vēsturiskie koki, kuru stādus stādaudzētavās vairs nevar iegādāties. Ir modīgās šķirnes ‘Royal Red’, ‘King Crimson’ un citas, taču šīs izceļas ar savu hameleonisko krāsu maiņu – plaukstot tās ir asinssarkanas, vēlāk kļūst sarkanzaļas līdz olīvzaļām ar sarkaniem lapu kātiem un dzīslojumu, bet rudenī atkal iekrāsojas tumšsarkanas.

Lielauces parks var lepoties arī ar sarkano zirgkastaņu, Amūras korķakoku un gobas šķirni ‘Exoniensis’. Par dendroloģisku vērtību kļuvusi arī skolas laikā iestādītā vilkābele – divirbuļu vilkābeles šķirne ‘Rosa Flore Pleno’. 

Lielauces parka vērtīgākie koki TOP 7
Gvido Leiburga vērtējumā

1. Piejūras baltegle (trīs koki) Abies holophylla
2. Sudrabkļava Acer saccharinum
3. Parastā kļava Acer platanoides ‘Schwedleri’
4. Sarkanā zirgkastaņa Aesculus pavia
5. Amūras korķakoks Phellodendron amurense
6. Goba Ulmus glabra ‘Exoniensis’
7. Divirbuļu vilkābele Crataegus laevigata ‘Rosa Flora Pleno’