Kalpaka kauja

 

Vēsture

Kalpaka pirmā kauja Lielaucē

Latviešu atsevišķais bataljons, kas pazīstams arī kā Kalpaka bataljons (1919.gada 5.janvāris – 1919.gada 20.marts), bija pirmā Latvijas bruņotā vienība Brīvības cīņu laikā Latvijas zemessardzes jeb Baltijas landesvēra sastāvā.

15. janvāra vakarā galvenie spēki atradās Lielauces muižas pilī. Sardzē pirmajā priekšgrupā — Virsnieku rotas IV vads, pie mežsarga mājas – no šās pašas priekšgrupas divi sargposteņi — viens pie ceļa dakšas (kur ceļš no Īles sazarojas uz Lielauces muižu un baznīcu) kilometru uz austrumiem, otrs – uz ceļu krustojuma pie baznīcas. Otrajā priekšgrupā (toreiz saukta par nodaļu) no Virsnieku rotas sardzes postenis uz Tukuma lielceļa, apmēram pie Mesteriņu mājas. Trešajā priekšgrupā Cēsu rotas grupa pie skolas.

16. janvārī ap plkst. 2 naktī Latviešu sarkano strēlnieku pulka bataljons, pastiprināts ar 1. jātnieku eskadronu, no Dobeles puses tuvojās sargpostenim pie ceļa dakšas, kur ceļš aiziet taisni uz muižu – bet pa kreisi uz baznīcu un pagastmāju. Sargs mēģināja izšaut norunāto signālraķeti, bet neizdevās. Tad viens no sargiem devās skriešus uz Lielauces muižu ziņot par tuvojošos tieši bataljona komandierim, bet otrs sargs — uz mežsarga māju ziņot 1. priekšgrupas priekšniekam. Sargpostenim atstājot savu novietojumu, virziens uz Skares pusmuižu tika pilnīgi atsegts. Sarkanie strēlnieki netraucēti tuvojās Lielauces muižai, bet otrā daļa, nogriezās pa kreisi, līdz pie mežsarga mājas Grīvā uzdūrās sargpostenim. Tas zem ienaidnieka pārspēka spiediena lēnām atkāpās uz muižu.

Saņēmis ziņu par ienaidnieka tuvošanos, bataljona komandieris pulkvedis Kalpaks izsūtīja aizsardzības rezervi ar uzdevumu ieņemt pozīciju Lielauces muižas dienvidu un dienvidrietumu malā. Pēc tam ātri pavēlēja Virsnieku rotai (bez sardzes vada) uzbrukt frontāli gar ceļu no Lielauces muižas parka dienvidu  stūra uz Skares pusi, atspiest ienaidnieku un sasniegt minēto ceļa dakšu. Cēsu rotai pavēlēja ar vienu vadu uzbrukt no Lielauces muižas virzienā uz Baznīckrogu un tālāk uz mežsarga māju. Ar Cēsu rotas lielāko daļu tika uzdots uzbrukt ienaidnieka labam flangam gar Lielauces muižas dienvidos atrodošā paugura Austruma nogāzi.

Sarkanie strēlnieki abos minētos virzienos uzbruka šaurā joslā, pieturoties pie ceļiem, kādēļ tā flangi bija viegli sasniedzami. Pulkveža Kalpaka nolūks nebija apiet ienaidnieka spēkus, lai nogrieztu tiem atkāpšanās ceļus un iznīcinātu. To neatļāva bataljona mazais sastāvs un nepietiekamas ziņas par ienaidnieka spēkiem. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka sarkano strēlnieku bija četrreiz vairāk nekā kalpakiešu.

Pulkveža Kalpaka rīcībā bija tikai divas vāji apbruņotas rotas, bez artilērijas, bez ložmetējiem, bez pietiekama munīcijas daudzuma. Par ienaidnieku viņš zināja tikai tik daudz, ka tas uzbrūk ar prāviem spēkiem. Šādos apstākļos pulkveža Kalpaka bataljona vienībām dotie uzdevumi bija atbilstoši kā toreizējiem kaujas apstākļiem, tā arī frontes vispārējam stāvoklim, kuri nepieļāva pret uzbrūkošo ienaidnieku uzsākt kādu plašāka vēriena kaujas darbību.

Virsnieku rotas komandieris nolēma ar rotas I un III vadu uzbrukt frontāli gar Lielauces muižas – Skares pusmuižas ceļu, bet ar II vadu apņemoši uzbrukt ienaidnieka kreisam flangam. Rotas komandieris I vadu izvērsa pa labi, III vadu pa kreisi gar lielceļu, bet II vadam uzdeva virzīties caur parku un uztaustīt uzbrūkošā ienaidnieka kreiso flangu un tam uzbrukt.

Virsnieku rotas I un III vads Lielauces muižas parka dienvidu malā  no tuvējiem uzkalniņiem saņēma stipru ienaidnieka šauteņu uguni. Kalpakieši bija pieļāvuši kļūdu un atstājuši gaismu pils otrā stāva logos, kas tumsā atsedza viņu stāvus. Kalpaka bataljonam par laimi sarkanie nebija pielējuši ložmetēja “Maksims” dzesēšanas ūdenim eļļu un tas bija aizsalis.

Kalpaka bataljona vadi izvērsās pa labi un pa kreisi no lielceļa un uzsāka uzbrukumu. Apvidus bija labvēlīgs ienaidniekam — tas atradās pauguros. Virsnieku rotas vadiem nācās uzbrukt pret kalnu, pa atklātu, slīpu un ienaidniekam labi apšaudāmu nogāzi. Tomēr vadi attīstīja strauju uzbrukumu, apturēja ienaidnieka uzbrukumu un piespieda to pāriet uz aizstāvēšanos. Ienaidnieks zem frontāla spiediena, mazliet atkāpās un ieņēma aizsardzības pozīciju gar muižas labības šķūņa (ceļa malā kalnā pretī “Dūņupēm”) ziemeļu un rietumu malu, kā arī šķūnim piegulošos uzkalnos. Pozīcija atradās uz paaugstinājuma, ar labu apšaudi uz visām pusēm. Bez tam šķūņa ziemeļu pusē atradās dziļš grāvis ar augstu zemes valni, kuru ienaidnieks izmantoja kā aizsegu.

II vads ar patruļniekiem sataustīja ienaidnieka atrašanās vietu flangā un uzsāka uzbrukumu labības šķūņa virzienā. Ienaidniekam pārejot uz aizstāvēšanos, Cēsu rotas vadi strauji devās uz priekšu gar ezera malu un aplenca ienaidnieka labo spārnu. Laika ziņā šīs Cēsu rotas manevrs sakrita gandrīz vienlaicīgi ar Virsnieku rotas II vada uzbrukumu ienaidnieka kreisam flangam. Ienaidnieks, redzot savus abus flangus apdraudētus un sajūtot arī frontālu uzbrukumu, neizturēja un metās bēgt. Sarkanarmieši, kuri atkāpšanos nokavēja, tika ielenkti un saņemti gūstā.

Arī otra ienaidnieka vienība, kura uzbruka uz mežsarga māju virzienā un atspieda Kalpaka bataljona pirmo priekšgrupu, redzot sava kaimiņa neveiksmi, arī steidzīgi atkāpās.

Kalpaka vienības atkāpjošos ienaidnieku vajāja ar uguni un izvirzīja līdz sākotnējo sargposteņu līnijai. Tālāku vajāšanu nepieļāva ne līdzekļi, ne frontes vispārējais stāvoklis. Arī stiprais sniegputenis un dziļais sniegs apgrūtināja sekošanu ienaidniekam. Tādējādi ar uzbrukuma virzienu kombinēšanu ienaidnieka frontē un flangos, nacionālās armijas skaita un apbruņojuma ziņā vājie spēki Lielauces kaujā guva uzvaru par uzbrūkošā ienaidnieka pārspēku, atspieda to no Lielauces muižas un nodrošināja sev netraucētu tālāku atkāpšanos Kurzemes iekšienē.

Bataljona zaudējumi šinī kaujā bija 4 kritušie: leitnants Kārlis Dambītis, leitnants Fridrihs Liepa, kara ierēdnis Vilis Cīrulis un instruktors Jānis Būvmeistars, un astoņi ievainotie.

1919.gada 21.martā Latvijas Pagaidu valdība izdeva pavēli par Latviešu atsevišķā bataljona pārformēšanu par „Latvijas armijas dienvidu grupu” jeb Dienvidlatvijas brigādi.

UZZIŅA

Kalpaka bataljona sastāvā ietilpa divas rotas: Virsnieku un Cēsu rota.

Virsnieku rota bija iedalīta četros, Cēsu rota — trijos vados (toreiz tos sauca par posmiem).

Katrs vads 25—35 karavīru sastāvā.

Avots: Pulkvedis Antons Vipulis “Kauja pie Lielauces muižas 1919. g. 16. janvārī”

laikraksts “Latvijas Kareivis” 1939.gada 15.janvārī.