Īpašnieki ceplim bija daudzi un dažādi. Grāfs Vilhelms Bogislavs Kleists fon Loss un viņa dēls Konrāds Ādolfs, grāfs Konstantīns Ivanovičs Pālens un viņa dēls Konstantīns. Neatkarīgās Latvijas laikā Lielauces patērētāju biedrība “Spars” (valdes priekšsēdētājs Miķelis Kalniņš 1926-1934), likvidācijas procesā to vadīja pilnvarotais pilnvarotais Jūlijs Ozoliņš (1934 -1938). 1938. gadā to pārņēma Lielauces Rūpniecības sabiedrība (valdes priekšsēdētājs Indriķis Jurēvics 1938-1940). Pēc padomju okupācijas “Lielauces rūpniecības sabiedrība” tika iekļauta valsts uzņēmumā “Ķieģelis”, vācu okupācijas laikā īpašumtiesības uz cepli atgrieza “Lielauces rūpniecības savienībai”. Pēc kara Lielauces ķieģelnīca nonāca Vietējās rūpniecības ministrijas pakļautībā, bet 50. gados Lielauces ķieģeļfabrika (vadītājs Zarāns) bija iekļauta Dobeles rūpniecības kombinātā. No 1963. līdz 1970. gadā Lielauces ķieģeļnīca (priekšnieks tolaik bija Leons Cēders) bija pievienota būvkeramikas uzņēmumam “Spartaks”. No 1970. gada līdz pat privatizācijai 1993. gadā Ceplis bija kolhoza “Lielauce” palīgražošanas nozare (priekšnieks Valdis Sāvičs, Imants Ziņģis, Raimonds Ginters).
Cepļa ap 180 gadu darbības laikā var izcelt četrus cepļa vadītājus, kuri visu sava darba mūžu un zināšanas atdevuši ķieģeļu ražošanai, katrs vairāk nekā 30 gadus. Tādi ir Jakobs Volfs muižas laikos, Fricis Zviņģis pirmās brīvvalsts laikā, Valdis Sāvičs kolhoza “Lielauce” laikā un Raimonds Ginters pēdējos 35 gadus.

Ķieģeļnīcas nomnieks Jakobs Volfs

Līdz pat Hofmaņa krāsns uzbūvēšanai Lielaucē ķieģeļi tika dedzināti pagaidu mūra krāsnī. Zināms, ka 1887. gadā te darbojās viena krāsns, un astoņi strādnieki gadā saražoja 220 000 ķieģeļu. Ceplis, kas tolaik piederēja Lielauces muižas īpašniekam Konstantīnam fon der Pālenam, šajā laikā bija iznomāts Jakobam Volfam. Volfs cepli nomāja vismaz no 1885. gada un bija cepļa nomnieks vēl 1911. gadā, kad tas nodarbināja piecus strādniekus. Par viņu labi savās atmiņās izsakās Ansis Rudevics: cepļa meistars finasiāli atbalstījis 1905. gada revolūciju un arī viņam devis ceļa maizi un naudu, kad viņš mucis no soda ekspedīcijas. Diemžēl, vairāk ziņu par viņu un viņa ģimeni nav.

Hofmaņa krāsns būvnieks Fricis Zviņģis

Garš un traģisks stāsts bija Hofmaņa krāsns būvētājam, cepļa vadītājam visus brīvvalsts laikus Fricim Zviņģim (1885 – 1956). Viņš piedalījās cepļa būvniecībā no 1912. līdz 1914. gadam. Cepļa vadītājs no 1919. gada marta līdz 1949. gada 25.martam. Viņš pēc Otrā pasaules kara atjaunoja skursteni, līdz 1949. gadā 64 gadu vecumā padomju vara viņu izsūtīja… kā kulaku. Jo viņš savā zemnieku saimniecībā bija noalgojis vienu laukstrādnieku. No izsūtījuma Lielaucē nav atgriezies, bet apmetās Liepājā pie dēla.

Kolhoznieks Valdis Sāvičs

Piecdesmito gadu beigās Valdis Sāvičs (1925 -1989) sāka kā maiņas meistars, pēdējos desmit savas dzīves gadus no 1970. līdz 1989. gadam nostrādāja kā ķieģeļnīcas vadītājs. Viņš ir viens no tiem trim vīriem, uz kuriem pagājušajā gadsimtā Ceplis turējies. Viņa uzdevums bija ķieģeļu ražošanas rentabilitāti paaugstināt līdz 140%.
Septiņdesmitajos gados ražošanas apjoms svārstījās starp diviem un trim miljoniem ķieģeļu, un to ražošanu nodrošināja 34 strādnieki. Līdzīgs apjoms – ap diviem miljoniem ķieģeļu – tika saražots arī astoņdesmito gadu sākumā. Šos laikus raksturo ekstensīvs darbs, kur daudza darbarokas jēlos ķieģeļus novietoja nojumēs žūšanai ar skaidu jumtiņiem segtos žāvēšanas laukumos. Tieši ķieģeļu žāvēšanas atkarība no vēju un saules siltuma gadsimtiem noteica ķieģeļu ražošanas sezonālo raksturu.

Ķieģeļu ražošanas modernizētājs Raimonds Ginters

Visvairāk savas dzīves gadu Ceplim ziedojis tā pašreizējais SIA “Ceplis” īpašnieks Raimonds Ginters. Vislielākās pārvērtības ceplis piedzīvojis kopš tā privatizācijas 1993. gadā. Viņa vadībā ķieģeļu ražošana modernizēta, uzbūvētas žāvētavas, ķieģeli tiek apdedzināti attālināti elektroniski vadāmā gāzes krāsnī. Roku darbs ticis samazināts līdz minimumam. Tiek piedāvāti arī ķieģeļi ar apaļo stūri.