Kopīpašums pirmās brīvvalsts laikā

Muižas īpašums – kooperatīvai sabiedrībai

Visaptverošu priekšstatu par Lielauces cepļa īpašumu sniedz 1922. gada 28. februārī sastādītais akts, kas tapis, Latvijas agrārreformas ietvaros pārņemot Lielauces muižas īpašumu. No akta uzzinām, ka ķieģeļu ceplis aizņēma 89 pūrvietas zemes, uz kurām atradās ne tikai ap pagalmu celtas ražošanas ēkas, bet arī aramzeme, pļavas, sakņu dārzs un māla raktuves. Ceplim piederīgo būvju kompleksu veidoja dzīvojamā ēka, ērberģis, zirgu stallis, kūts, klēts, pagrabs, šķūnis un labības šķūnis, mašīntelpa, lokomobiles telpa un desmit ķieģeļu šķūņi. No vēlākiem dokumentiem saprotams, ka lokomobile tika izmantota zāģētavā, kā arī tas, ka nekāda mehanizācija ceplī netika veikta līdz pat 1938. gadam.

Lielauces “Spara” desmitgade

Agrārās reformas ietvaros sadalot Lielauces muižu, ķieģeļceplis ar ēkām un zemi agrākajā robežās (34,22 ha) par 100 Ls tika piešķirts Lielauces patērētāju biedrībai “Spars”. Īpašuma piešķiršana, noraidot trīs privātus uzņēmējus un nododot cepli patērētāju biedrībai, bija politisks lēmums, jo biedrībā bija iestājusies lielākā daļa pagasta zemnieku. 1933. gadā biedru skaits tajā sasniedza 212 , kas bija 3/4 no pagasta zemnieku skaita.
Starp noraidītajiem pretendentiem bija arī Fricis Zviņģis, kurš bija personīgi piedalījies Hofmaņa krāsns būvniecībā un no 1919. gada bija cepļa vadītājs. Tiesa, arī pēc īpašnieka maiņas cepli turpināja vadīt tieši Fricis Zviņģis, kurš drīz vien kļuva par tā nomnieku. Ceplī tolaik ražoja sarkanos un gaišos ķieģeļus, arī drenu caurules, ko Zviņģis pēc iekšējiem norēķiniem nodeva juridiskajam īpašniekam – biedrībai “Spars” pārdošanai. Gatavo produkciju patērētāju biedrība “Spars” pārdeva savā veikalā Aucē, Tirgus laukumā 10.
1930. gadā Latvijā darbojās 25 Hofmaņa loka krāsnis , un Lielauces ceplī – viena no tām. 1933. gadā ķieģeļnīca saražoja teju 166 670 ķieģeļus un 101 195 drenu caurules, turklāt tai piederēja arī zāģētava ar lokomobili, gateri un zeimeru. Ķieģeļus ražoja sezonāli – no aprīļa līdz oktobrim – , un ceplī tika nodarbināti septiņi līdz desmit strādnieki.
1926. gadā Lielauces patērētāju biedrības “Spars” revīzijas komisija konstatēja patērētāju biedrības kasē 3113 latu lielu iztrūkumu. Izrādās, naudu sistemātiski piesavinājusies un iztērējusi biedrības kasiere Emma Jansone no Auces. 1932. gada sākumā finansiālu grūtību dēļ tirdzniecība Aucē tika pārtraukta un veikals slēgts. Nav šaubu, ka būtisku iespaidu uz biedrības darbību atstāja arī 1929.–1933. gada saimnieciskā krīze. Biedrība nespēja norēķināties ar kreditoriem un pārtrauca apgādāt savus biedrus pat ar lauksaimniecības precēm. Lai samaksātu darba algas, “Spars” bija spiests ieķīlāt saražotos ķieģeļus, bet vēl pēc pāris gadiem − pārdot zāģētavu jau pieminētajam Fricim Zviņģim. 1935. gada 29. augustā Jelgavas apgabaltiesa slēdza Lielauces patērētāju biedrību “Spars”.
Lielauces patērētāju biedrībai “Spars” piederošais Lielauces ķieģeļu ceplis tika pieteikts pārdošanai izsolē par – par 66 800 latiem. Izsole 1934. gadā un tai sekojošāss noslēdzās bez rezultāta. Kaut arī neviens pircējs nepieteicās līdz pat 1938. gadam, ķieģeļu un drenu cauruļu ražošana ceplī turpinājās.

Ceplis vietējo uzņēmēju rokās

1938. gadā cepli par 80 000 Ls beidzot iegādājas “Lielauces rūpniecības sabiedrība”, kuru veidoja septiņi vietējie uzņēmēji: Indriķis Jurēvics, Jūlijs Ozoliņš, Fricis Zviņģis (viņš no biedrības “Spars” bija iegādājies gateri), Miķelis Kalniņš, Voldemārs Igne, Jānis Skrastiņš un Vilhelms Spriņģis. Sezonas laikā ražošanā tika nodarbināti desmit cilvēki, starp tiem arī divi līdzīpašnieki − ražošanas vadītājs Fricis Zviņģis un cepļa meistars Vilhelms Spriņģis. Šajā gadā tika uzstādīta arī pirmā mehāniskā, ar dīzeļmotoru darbināmā iekārta − ķieģeļu prese ar jaudu 28 ZS, un ķieģeļnīca saražoja 500 000 ķieģeļus un 300 000 drenu caurules. Tas bija vienīgais ražojošais gads šai biedrībai.
1939. gada 9. jūlijā no Hofmaņa krāsns ceplī izcēlās ugunsgrēks, un stiprajā vējā liesmas ātri pārsviedās uz kūti un šķūņiem, kur glabājās vairāki tūkstoši gatavu ķieģeļu. Degošās ēkas nevarēja izglābt, un ķieģeļceplis, kūts un šķūņi nodega līdz pamatiem. Ķieģeļu ražošanas ēkas bija apdrošinātas par 15 000 Ls, turpretim Friča Zviņģa īpašuma daļa – gateris un malka ceplis – nebija apdrošināta. Tā kā Zviņģis savās rokās bija koncentrējis arī ražošanas līdzekļus, ugunsnelaime atstāja smagu iespaidu uz visa uzņēmuma darbību.
Kaut arī “Lielauces rūpniecības savienība” pēc ugunsgrēka solīja jau tuvākajā laikā ceplī atjaunot ražošanu, tomēr tikai 1942. gadā parādījās ziņas par Lielauces ķieģeļu cepļa darbību.