Skola 1945. – 1985.

No 1945. gada 1. septembra skola tika pārcelta uz Lielauces pils rietumu spārnu, un līdz 1950. gadam tika dēvēta par Lielauces nepilno vidusskolu. No 1946. gada skolā bija jāpabeidz septiņas klases (pirms kara bija sešas). Pils pārvaldītāja Latvijas Lauksaimniecības akadēmija skolai atvēlēja trīs klašu telpas un divas telpas internātam, kā arī dzīvokļus skolotājiem. Šais trijās klasēs darbojās apvienotas klases (1. ar 3., 2. ar 4. un 5., 6. ar 7.).

Pēc kara galvenie pūliņi bija panākt, lai visi bērni ietu skolā. Caur t.s. desmitniekiem (apziņotāji desmit mājsaimniecībām) nodeva visas nepieciešamās ziņas. 1947. gadā konstatēja, ka seši bērni nav ieradušies pirmajā klasē – trīs no viņiem tāpēc, ka nav apavu un drēbju. Pagasta izpildkomiteja sniedza materiālo pabalstu, bet skolas vecāku komiteja piešķīra pastalas par pazeminātām cenām.

Ieeja skolā bija no pils gala (muižas laiku virtuves ieeja). Pils zāles tika ļauts izmantot tikai svinīgiem pasākumiem, izlaidumiem. Skolā strādāja trīs skolotāji: Valda Andersone (direktore, pēc gada viņu nomainīja pirmskara Lielauces sešgadīgās skolas skolotājs Roberts Jurevics), Velta Johansone un Arnolds Krūmiņš. Kulaku kārtā ieskaitītais Roberts Jurevics 1949. gada deportāciju gadā vairs nedrīkstēja strādāt skolā un direktora amatu vienu gadu ieņēma Jānis Niedrītis.

No 1950. gada 1. septembra to pārdēvēja par Auces rajona Lielauces pagasta Lielauces septiņgadīgo skolu, tās vadību pārņēma Elizabete Ķirta, un, ieskaitot viņu, jau bija pieci pedagogi, arī viņas vīrs. Lielaucē skolotāji Ķirti atnāca no Vadākstes, kur Jānis Ķirts bijis par skolas direktoru Vadakstē, bet tur nozagts karogs, tāpēc zaudējis vietu un abi spiesti nākt uz Lielauci. Tāpēc par direktoru tika nozīmēta viņa sieva.

Tika noteiktas obligātās politinformācijas vienreiz nedēļā, ko vadīja klases audzinātāja. 1952. gadā skolu inspektors lika ieviest vienādus spalvaskātus, nēsāt pionieru kaklautus. 1959. gadā kievu valodu no 3. klases noteica par obligāto priekšemtu (svešvalodu 6.-8.kl.). Pēc toreizējā PSKP CK ģenerālsekretāra Ņ.Hruščova priekšlikuma 50. gadu beigās bērnus straujāk iesaistīja praktisko iemaņu apguvē: ar 6. klasi sāka mācīt mājturību un rokdarbus meitenēm, ieviesa timuriešu kustību, atļāva iesaistīt skolā jaunākus, ja ir attīstīts, bet obligāti no astoņu gadu vecuma. No 5. līdz 8.klasei obligāti jāpiedalās darbā. Pamatojums – lai pēc 16 gadu sasniegšanas varēs labāk iesaistīties ražošanas darbā. Lielaucē uzņēmās 1959. gadā audzēt kukurūzu 0,5 ha platībā, katram skolēnam tika uzdots izaudzēt 2 trušus vai 2 putnus kā arī vāks lūžņus, makulatūru, strādāt siltumnīcās un apkopt varoņu kapus. 1959. gada aprīlī visi skolēni piedalījās kopēja skolas un ciema sporta laukuma izveidē. 1960. gadā bija jāapkaplē un jānovāc 1 ha cukurbiešu.

Bija arī negadījumi: PSRS 15. gaisa armijas kara lidmašīna 1954. gada 20. septembrī pacēlās no Zvārdes poligona un ar lielkalibra ložmetēju, mācoties trāpīt gaisa balonam, trāpīja Lielauces skolas logos. Vairākas lodes trāpīja kādas fizkultūras zāles logos, kurā skolotājs Ķirts pie klavierēm 48 bērniem vadīja kora nodarbību. Tikai laimīgas nejaušības dēļ lodes nevienu neievainoja – viena lode iegāja grīdā pie klavierēm,  otra pārsvilpa pāri skolnieka Aivara Baloža galvai.

No 1960. gada 1. septembra sakarā ar rajonu apvienošanu to sauca par Dobeles rajona Lielauces ciema Lielauces septiņgadīgo skolu. No 1962. gada 1.septembra pamatskolā mācības jau notika astoņās klasēs, tāpēc to pārdēvāja par Lielauces astoņgadīgo skolu, un 1962. gadā izlaiduma nebija.

Sešdesmitajos gados klašu telpas mazgāja paši skolēni.

Laikā no 1960. līdz 1985. gadam skolas direktore bija Vilma Blūmentāle.

/papildinājumi sekos/