Pirms gada, īstenojot projektu “Lielauces pagasta tautastērpa izpēte”, biedrība  uzgāja faktu, ka pirms gandrīz simts piecdesmit gadiem Dobeles mācītājs Augusts Bīlenšteins (1826-1907) Leipcigas jaundibinātajam Tautu muzejam nosūtījis vairākus, skaistus latviešu tautastērpus. Nupat biedrība saņēma fotogrāfijas no 1875. gada dāvinājuma, un mēs varam apskatīties, kādas izskatījās 150 gadu veca sievas cepure, meitas vainadziņš, vīzes un pastalas.

Kāpēc tas interesē Lielauci? Pirmkārt, valodnieks Augusts Bīlenšteins 15 gadus (1852. – 1867.) bija mācītājs Jaunaucē, bet izpētes ekspedīcijās devās ar savu draugu Lielauces prāvestu Augustu fon Raizonu (mācītājs šeit 1837. – 1878.). Dāvinājumu Bīlenšteins pasniedza 1875. gadā, kad viņš jau bija mācītājs Dobelē un vienlaikus – Latviešu literārās biedrības prezidents. Tāpēc, iespējams, ka tās nākušas no mūsu puses. Bet tas vēl jāpārbauda.

Otrkārt, šīs ir otras mums zināmās visvecākās jelkad jelkādam muzejam nodotās tautastērpa detaļas. Šis dāvinājums Leipcigas muzejam nekad nav parādījies izstādēs vai muzeja katalogos, līdz ar to Latvijas etnogrāfijas pētniekiem nebija zināms šis fakts. Visvecākie ir tie eksponāti, kas vākti Viskrievijas I etnogrāfiskajai izstādei Maskavā 1867. gadā un pēc izstādes nonāca Sankt-Pēterburgas Etnogrāfiskā muzeja fondos.

Kā tos izdevās atrast?

Dobeles muzeja līdzstrādniece Inta Jansone, kura bija iesaistījusies mūsu Lielauces tautastērpa meklēšanas izpētes grupā kā konsultante, Augusta Bīlenšteina grāmatā “Kāda laimīga dzīve” uzgāja rindas, kurās autors stāsta, ka viņš nosūtījis vairākus, skaistus latviešu tautastērpus A.B. Leipcigas jaundibinātajam Tautu muzejam. 

Projekta gaitā noskaidrojām, ka pēc tam to pārdēvēja par Grassi muzeju, bet tagad tā ir Drēzdenes Valsts mākslas kolekcija – SKD, kura sastāvā ietilpst Leipcigas Etnogrāfijas Muzejs jeb toreizējais Grassi muzejs. Biedrība nosūtīja informācijas pieprasījumu un saņēma apstiprinājumu no Dipl.Ethn. Maritas Ando, ka 1875.gadā uzskaitīti pieci objekti, kas nākuši no Bīlenšteina. “Tie gan nav veseli latviešu tautastērpu komplekti, bet gan tradicionāla apģērba sastāvdaļas: Sievas aube, meitas vainags, pastalas un vīzes. Muzeja ziņojumos no 1876. gada ir minēts arī audums un josta meitenēm, taču šie priekšmeti nav uzskaitīti muzeja inventārā,” pirms gada vēstīja Marita Ando. Šie priekšmeti tiek uzglabāti āra angārā kopā ar daudziem citiem, un tas prasīja teju gadu tos atrast un nofotografēt. Tas arī ir iemesls, kāpēc šie etnogrāfiskie priekšmeti līdz šim nekad nav bijuši izstādīti un līdz ar to nebija nonākuši latviešu etnogrāfijas pētnieku redzeslokā.

4. februārī sievas aubes, meitas vainaga, vīzu un pastalu fotogrāfijas beidzot tika atsūtītas biedrībai. Šo priekšmetu fotogrāfijas ir jaunums Latvijas etnogrāfijas speciālistiem.

Dr.art. Ieva Pīgozne, kas bija mūsu izpētes projekta “Lielauces pagasta tautastērpa izpēte” zinātniskā konsultante, priecājas par jaunatklātajām tautastērpu detaļām. “Vainadziņš ir tipisks meitu vainags Lielvārdes pusē, vēl jāsalīdzina detaļas. Pastalas un vīzes ne ar ko neatšķiras no Latvijas muzeju krājumos esošajām 19, gadsimta apaviem. Vislielāko interesi izraisa sievas godu cepure, ko tiklab varēja valkāt arī jauna meita. Tieši tādas cepures muzeju krājumos nav un tai līdzīgas ir tikai dažas,” secina mākslas vēsturniece.

Ivars Bušmanis