Tija Bušmane nupat ir uzadījusi vilnas zeķes ar vēsturisko Lielauces zeķu rakstu, kāds atrodams Vēstures muzejā.

Pirms gada biedrības izveidota darba grupa projekta “Tautastērpi Rietumzemgalē. Ap Lielauces pagastu” ietvaros meklēja, kas no tradicionālā lielaucnieka tērpa atrodas Latvijas muzejos. No Pieminekļu valdes 1937.gada ekspedīcijas Latvijas nacionālā vēstures muzeja arhīvā Ivaram Bušmanim izdevās atrast  vien sievas lielo lakatu, vilnas zeķes un meitas vasaras darba brunci. Vēl šī muzeja krājumā ir 16. gadsimta bronzas skārda vainags un bronzas saktiņa. Citu muzeju krājumos no Lielauces nav nekā. No atrastajiem apģērbu fragmentiem izrietēja, ka Lielauces tautastērps būtu jārekonstruē pēc atrastajām tērpu detaļām kaimiņu pagastos, kas datētas ar vienu laika periodu.

 

LVNM krājumā (nr. CVVM 16120) ir vienkārša adījuma zeķes no Lielauces muižas, kuras ir  pārāk vienkāršas, rupji adītas, kas liek domāt, ka vairāk izmantotas darbam, nevis svētku tērpam. Šīs vilnas zeķes ir 50 cm garas un 10 cm platas. Tieši tādas, saglabājot vēsturisko ornamentu nule uzadījusi Tija.

Kā valkāja šādas zeķes? Pastalās aujot, kājās velk zeķes, kurās var sabāzt bikšu galus, taču bikšu galus var arī atstāt brīvus. Ja bikses ir pusgaras (zem ceļa), tad vilnas zeķēm jābūt vienkrāsainām, līdz celim un apsaitētām. Ja bikses ir garas, zeķes parasti ir īsākas un var būt vienkrāsainas vai ar rakstainu valnīti. (Vieni paši valnīši, kā arī atlokāmi valnīši vēsturiski nepastāvēja, tādus valkāt nevajadzētu.) – tā rakstā “ Vīriešu tautastērpa komplektēšana” norāda Ieva Pīgozne.

Svētkos Austrumkurzemē, Tukuma apriņķī, kuram 19.gadsimta otrajā pusē piederēja Lielauce, pie goda tērpa kājās vilka baltas zeķes gludā vai caurumotā adījumā un āva melnas siksnainas kurpes uz pazemiem papēžiem, kā arī jaunas pastalas. Ziemai adītas garas, biezas vilnas zeķes, kurām raksts kārtots šķērsjoslās. Šo zeķu vaļņa daļa parasti bija balta ar mežģīņadījumu kāta galā, noskaidrots projektā.