Baznīcas vērtības

Šķērsojot torņa apakšstāva telpu un atverot 1745. gadā ierīkotās, ar naglām apkaltās divviru ārdurvis, baznīcas apmeklētājs vispirms nonāca zem ērģeļu luktas, kurās savulaik atradās 16 reģistru ērģeles. Instrumentu kopā ar kokgriezumiem rotāto prospektu 1824. gadā par 460 sudraba rubļiem bija izgatavojis ražīgākais tā laika ērģeļu meistars Latvijā – Johans Kristofs Kristīns (Johann Christoph Christien,1777–1840), kurš pavisam uzbūvējis 37 ērģeles.

200 sudraba rubļus tām ziedoja Galauces pusmuižas vagars Valts. «Latviešu Avīzes» 1824.gada 7.augustā rakstīja: «Tādēļ ar priecīgu sirdi šeit top rakstīts, ka izgājušā nedēļā Galauces vecvagars Valts pie sava mācītāja nāca sacīdams: “Es gribu labprāt mūsu baznīcai ko šķiņķot, tai draudzei par labu un manim par pieminēšanu. Kad jelle ērģeles būtu mūsu baznīcā! Es priekš to divi simts sudraba Rubb. došu.” Pateicība šim godīgam vīram, kas, kad Dievs viņam bērniņus nav uzturējis, savu mantu tik labi citiem par svētu prieku dāvā.»

Kanceli, uz kuras podija plaknēm bija izvietotas četras evaņģēlistu skulptūras, dievnams mantoja no iepriekšējās koka baznīcas, un to bija dāvinājusi kambarjunkura Ēvalda fon fon der Ostena-Zakena sieva Katarīna no Raudas muižas, dzimusi Fītinghofa. Fītinghofiem-Šēliem ir piederējušas vairākas muižas  Engelbrehtam Aleksandram – Vecauces muiža, Georgam Fridriham Īle, Vilhelmam Ferdinandam Krūškalne.

Kaut arī nav zināms kokgriezēja mākslinieka vārds, mākslas zinātniece Elita Grosmane norāda, ka šādas pat izstrādātas detaļas, tēlu uzbūve un vaibstu traktējums ir tuvs divām nezināmas izcelsmes skulptūrām Latvijas Vēstures muzejā. Viņa pieļauj, ka tas varētu būt viena tēlnieka rokraksts. 

“No ikonogrāfiskā viedokļa Lielauces kancelē uzmanību piesaista hipertrofētie ziedi garos, trauslos kātos evaņģēlistu Marka un Jāņa rokās. Ziedi sasprausti arī vāzītēs uz kanceles jumtiņa šķautnēm (līdzīgi kā virs Lestenes baznīcas biktssola jumtiņa),” novērojusi Elita Grosmane. 

Aiz arkas, altārtelpas dziļumā pacēlās iespaidīgs, ar skulptūrām un ornamentāliem griezumiem rotāts altāris, kuru kopš 1929. gada rotāja liela altārglezna “Kristus pie krusta”. 

Retabls (altāra dekoratīvā paaugstinātā daļa) radīts 17. gadsimta nogalē Kurzemes dekoratīvās mākslas tradīcijās. Tas rotāts vērtīgiem kokgriezumiem vēlā manierisma stilā. Altāri baznīcai bija dāvājis Gothards Ernsts fon Fītinghofs-Šēls un viņa sieva Doroteja Luīze, dzimusi fon Netelhorsta (Īles muižas īpašnieka meita), un to bez gleznas rotāja arī piecas skulptūras – Kristus pie krusta ar Mariju un Jāni, un zemāk – divi Vecās Derības personāži – Mozus un Ārons.

Pēc slavenā vācu-holandiešu mākslinieka Hendrika Golciusa (Hendrick Goltzius, 1558–1617) gravīras parauga trešajai koka baznīcai 17. gadsimta nogalē uz koka dēļiem tika uzgleznota  altārglezna «Svētais vakarēdiens». Vecā altārglezna atainoja Kristus un 12 apustuļu pēdējo  vakarēdienu. 

Kad 1929. gadā altāra centrā tika uzstādīta liela altārglezna “Kristus pie krusta” (autors nezināms), vecā   altārglezna tika pārvietota virs durvīm uz sakristeju. Gleznu «Svētais  vakarēdiens» 1942. gadā nolēma ierakstīt valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā (Nr. 2104, «Rīkojumu Vēstnesis» 1942.07.07)

Glezna iznīcināta īsi pēc kara, kā to savā ziņojumā 1946. gadā  atzīmējis mācītājs Kalderovskis.

Šķiet, ka 20. gadsimta sākumā dievnams bija zaudējis vēl kādu interesantu iekārtas priekšmetu – “ar zeltu un sudrabu” rotātu biktssolu, kuru baznīcai 17. gadsimtā bija dāvinājis majors fon Bolšvings, jo fotogrāfijās par to liecību nav. Kādā fotogrāfijā baznīcas altāra daļas dienvidu puses logā redzams fragments no skaistas vitrāžas.

Diemžēl zuduši arī visi dievnama liturģiskie trauki, starp tiem arī fon Pletenberga dāvātais apzeltīta sudraba kauss un bļoda. Uz kausa uzrakstīti vārdi “Jēzu, dvēseles līgavaini! Ak, pieņem mani žēlastībā”.  To licis izgatavot fon Pletenbergs no sudraba vīna pudeles. Pēc 1760. gada kausam izgatavots futrālis ar āķīti, apvilkts ar ādu, iekšpusē izoderēts ar sarkanu kordovāna ādu.

Zudusi arī Annas fon Mēdemas, dzimušas Holtejas, 1664. gadā dāvāta sudraba oblātu kārba. Zudis Georga Melhiora fon Štempela un Luīzes Šarlotes fon Bergas 1736. gadā dāvāts slimnieku komplekts – iekšpusē apzeltīts sudraba kauss un patēna (dievmaizīšu trauks). Zudis jauns, liels sudraba kristību trauks, kuru dāvinājusi leitnanta Bizelšteina atraitne. Sudraba ziedojumu vākšanas maiss ar sudraba zvaniņu –  ar Fītinghofu un Korfu ģerboņiem un iniciāļiem. 

Fotogrāfijās redzami arī divi misiņa kroņlukturi. Viens, altārim tuvākais, bija izgatavots 19. gadsimta otrajā pusē, bet otrs, draudzes telpas vidū, bija daudz senāks. To baznīcai 1656. gadā bija dāvinājis draudzes mācītājs Vilhelms Grāviuss. No visiem dievnama gaismekļiem līdz mūsu dienām saglabājies vienīgi fragments no līdzās kancelei uzstādītā manierisma stila svečtura. 

Biedrības talkā 2021. gada 4. maijā šo svečturi baznīcas gruvešos ārpus tās sienām atrada Raimonds Vernis, kad gruvešus ar traktortehniku līdzināja Aigars Vernis. Mākslas vēsturnieks Dainis Bruģis uzskata, ka  komentārs lietais misiņa svečturis izgatavots laikā starp 1650. un 1680. gadu, kad Latvijas baznīcu mākslā sastopams pūķu (drakona) tēls. Šis ir pēdējais līdz mūsu dienām nonākušais koka baznīcas iekārtas elements. Tagad tas ir deponēts Rundāles pils muzeja glabātuvē.

Bojā gājis gan vecākais un lielākais zvans, ko 1578. gadā bija lējis no Nirnbergas Rīgā ieceļojušais Mihels Baijers un baznīcai dāvinājis Ādolfs fon Funke, gan mazākais, kuru 1608. gadā Rīgā lējis Hanss Maijers un baznīcai dāvinājis Nikolajs Podbereskis. Kā skaista relikvija līdz mūsu dienām saglabājies vienīgi 1927. gadā Bohumā, Vācijā, lietais tērauda zvans ar uzrakstu “Dzimušos aicinu, mirušos apraudu”, kas nesaplīsa, tornim brūkot, un tagad glabājas Vecauces baznīcā.

1938. gadā pie sienas uzstādīta balta marmora piemiņas plāksne ar 30 iekaltiem  Latvijas brīvības cīņās kritušo lielaucnieku vārdiem, arī tā pēc kara sasista un nozudusi. Vairāk par plāksni: https://lielauce.lv/pieminas-plaksne/