Mūra baznīcas būvvēsture

Neskatoties uz 1730. gadā veiktās baznīcas vizitācijas secinājumiem, draudzes apņemšanos un līgumu ar Bēnes un Ķeveles muižas īpašniekiem, būvniecībai gatavojās vairāk nekā desmit gadus. Tas draudzei nebija pieņemami, un 1744. gadā par baznīcas būvkungiem iecēla Vecauces muižas īpašnieku Hermani Frīdrihu fon Grothusu (Hermann Friedrich Grorrhuß) un Vītiņu muižas īpašnieku Engelbrehtu Aleksandru fon Vītinghofu sauktu par Šēlu (Engelbrecht Alexander v. Vietinghoff gen: Scheel).

1744. gada 9. jūnijā tika likts baznīcas pamatakmens. To rotāja sudraba plāksne, kurā bija iegravēti Polijas karaļa, kā arī baznīcas kompatronu un būvkungu vārdi. Polijas mantojuma kara rezultātā Kurzemes hercogiste tajā laikā (1734 – 1763) pakļāvās Polijas karalim Augustam III (Friedrich August III, 1696-1763).

Baznīcas būvniecībai nepieciešamos materiālus piegādāja draudzes muižas, bet darbu apmaksai tika izmantoti draudzes muižnieku dāvātie līdzekļi. 

Pazīstam Lielauces ķieģeļu cepļa ķieģeļus – tie ir smilškrāsas ar iesarkanu lāsojumu. SIA “Ceplis” īpašnieks Raimonds Ginters izpētījis, ka šai apkārtnē nav sarkanā māla atradņu. No kurienes tad baznīcai un citām ēkām sarkani ķieģeļi? Arhīvā atrodamā kvīts liecina, ka 40 000 ķieģeļus baznīcas būvniecībai veda no Jaunpils. Mūrnieka darbus veica mūrniekmeistars Pēteris Dua (Peter Dua).

Baznīca bija pilnībā būvēta no mūra un segta ar dakstiņu jumtu. Dievnamam bija neliels, virs kores ieejas galā būvēts koka tornītis, kuru pilnībā sedza tam uznaglotas melnā metāla skārda plāksnes. Tornī bija iekārti divi zvani, un tā spici rotāja lode ar vējrādītāju – gaili. 

Baznīca bija vienjoma celtne ar ķieģeļu un laukakmeņu mūra sienām, un dēļu griestiem. Virs lielajām ieejas durvīm bija izbūvēta lukta (garš, šaurs balkons virs priekšhalles), kuru balstīja divi mūrēti pīlāri.

Baznīcā bija 14 vīriešu un 14 sieviešu soli. Pie baznīcas bija piebūvēta arī neliela mūra sakristeja ar divām logailām, kamīnu un durvīm gan uz altārtelpu, gan uz kapsētu.

Jauno baznīcu iesvētīja 1745. gada 12. decembrī. 

Jau pēc pāris gadiem baznīcai bija nepieciešami remontdarbi. 1760. gadā fiksēts, ka jumts bija stipri bojāts, un mitrums sācis bojāt baznīcas griestus. Lai arī baznīcas tornīti gan no ārpuses, gan iekšpuses klāja skārda plāksnes, tajā lietus laikā ieplūda ūdens un koka konstrukcijas sāka bojāties. Jau 1764. gadā notika pirmais plašākais baznīcas remonts, kurus veica mūrniekmeistars Krumps (Krump) no Tukuma. 

1764. gadā Tukuma mūrniekmeistara Krumpa vadībā tika veikti pirmie jaunā dievnama remontdarbi. 

1804. gadā baznīcai tika uzcelts mūra tornis ar koka smaili, taču jau pēc 35 gadiem (1839. gadā) tas kā nedrošs tika nojaukts. Pēc tam 25 gadus baznīca pastāvēja bez torņa. Tas izskaidro, kāpēc 1840. un 1844. gadā mirušo Kristofa un Annas Freimaņu kapavieta un kapu plāksne tagad atrodas tik tuvu baznīcas ieejai, jo tornis tika uzbūvēts vēlāk.

1848. gadā notika kārtējais remonts – tika uzlikts jauns jumts un grīdas dēļi aizstāti ar ķieģeļiem (altāra daļā – ar flīzēm). Tikai 1864. gadā baznīca beidzot ieguva iespaidīgu, tās rietumu galā piebūvētu mūra torni.

Pēc smagiem postījumiem Pirmā pasaules kara laikā baznīca ilgstoši tika remontēta un to no jauna varēja iesvētīt tikai 1930. gada 26. oktobrī. Dievnamā atkal iebūvēja dēļu grīdu un vācu uzrakstus aizstāja ar uzrakstiem latviešu valodā. 1936. gadā tika paplašināta sakristeja, bet 1939. gadā – krāsota grīda un draudzes telpas sienas panelis. Baznīcā tolaik bija 500 sēdvietas.

Otrā pasaules kara beigās, 1944. gadā, kad Lielaucei cauri stiepās Kurzemes cietokšņa aizsardzības līnija, baznīcas tornis, ko izmantoja vācu artilērijas uguns koriģētāji, tika sašauts. Grūstošais tornis sagrāva ap trešdaļu baznīcas jumta un griestu, aprokot zem drupām gan ērģeles un ērģeļu luktu, gan daļu draudzes solu. 

Sapostītās baznīcas koka daļas sāka izmantot kā kurināmo. 1946. gada septembrī sastādītajā apsekošanas aktā minēts, ka ēka jau tolaik bija zaudējusi visas durvis, logus, grīdu un pat daļu siju. Dokumentā minēts, ka iznīcināta bija arī visa baznīcas iekārta – altāris, kancele, draudzes soli.

Tāda sagrauta baznīca nostāvēja teju 80 gadus. Tikai iedzīvotāju talkās, kuras kopš 2021. gada aprīļa rīko biedrība “Lielauces attīstībai”, tika izvākti gruveši, likvidēts apaugums, salaboti kapsētas krusti, pārapbedītas atrastās mirstīgās atliekas. 2022. gadā te īstenots Valsts kultūrkapitāla fonda finansēts projekts “Lielauces baznīcas mūru iekonservēšanas priekšizpēte”.

Skat. nākamo sadaļu par baznīcas vērtībām