No dendroloģiskā viedokļa parka vislielākā vērtība ir trīs Piejūras baltegles, kas atrodas aiz pils pa kreisi virzienā uz ceļa, blakus platlapu liepai. Šis bija lielākais lielaucnieku atklājums un pārsteigums dabas izziņas ekskursijā “Lielauces muižas parka dendroģiskās vērtības” 13.jūnijā. Gaidījām, ka par visvērtīgākajiem dendrologs un koku eksperts Gvido Leiburgs pasludinās kāds dižkoku, sarkano ozolu vai korķakoku. Tomēr nē – kā paskaidroja koku eksperts, dendroloģisko vērtību nenosaka koka lielums, vainaga platums vai skaistums, bet retums. Piejūras baltegles Latvijā atrodamas tikai kādos trijos parkos, bet tik lielas – tikai šeit. Divas Tālo Austrumu sugas – šī un Amūras korķakoks ietilpst viņa uz ātru roku sastādītājā dendroloģisko vērtību TOP7, pārējās ir ievestas no Ziemeļamerikas.
Dabas ekskursija sākās ar nelielu virpuļviesuli pils austrumu galā. Izbrīnīti noskatījāmies, kā smilšu vērpetes griezās uz augšu un gandrīz sasniedza abu iespaidīgo dižskābaržu garumu. “Raganu slota,” īsi apzīmēja Tija. Gaidījām, ka dabas eksperts mūs vedīs parkā, bet nē – ekskursija sākās pie kāpnēm uz laipām. Viņš iepazīstināja ar pīlādžlapu sorbāriju – krūmāju pašā priekšā, arī ar kalnu kļavu, ozolu un vīksnu no kāpnēm pa labi. Kāpjot lejup pa kāpnēm, kreisajā pusē atrodas sarkanais plūškoks.
Turpat dendrologs Gvido Leiburgs mācīja atnākušos trīsdesmit interesentus kokus atšķirt pēc to lapām – gan pēc krāsas, pēc formas, pēc dzīslojuma, pēc kātiņa un pēc faktūras. Pēc koku lapām dendrologs mācīja atšķirt gan liepu, gan ozolu, gan kļavu dažādās parkā atrodamās šķirnes. Parastajam ozolam pie lapas pamatnes jāsaskata tādas kā austiņas, kādu nav sarkanajam ozolam. Savukārt kalnu kļavu no parastās var atšķirt ar to, ka pirmajai lapas pamatnes pārklājas un tās lapu daivas ir mazliet sīpolveidīgas.
“Pielieciet pie vaiga šo lapu! Vai tas ir skuvies vai neskuvies vīrietis?” klātesošās sievas otrdienas vakarā aicināja dendrologs Gvido Leiburgs. “Ja tā šķitīs kā gludi skūta vīra vaigs, tā būs vīksna. Ja tā būs kā vīra vaigs vakarā, tad tai jābūt gobai,” tā koku eksperts mācīja atšķirt vīksnu no gobas. Vīksnai lapas ir asimetriskas un dzīslojums lapas galā bieži sazarojas. Bet savukārt platlapu liepas lapas vispiemērotākās esot… dibenam.
1991.gada inventarizācijā parkā tika uzskaitītas 27 vietējās koku un krūmu sugas un 92 introducētās sugas. “Ievesta vēl nenozīmē, ka tai ir dendroloģiska vērtība,” piezīmēja koku eksperts. Trīsarpus stundu garajā ekskursijā pa parku paspējām izmest tikai mazo riņķi – pils priekšu un gar lauci aiz tās, līdz ar to ne visas apzināt. Taču vērtīgākajiem stādījumiem jābūt tieši te – pie pils, gar iebraucamo ceļu un lauces abās malās, norādīja Gvido Leiburgs.
Kā sertificēts ainavu tehniķis viņš šo atzina par kvalitatīvu parku, jo tajā ir gan koku stāvs, gan krūmu stāvs. “Ir gan lieli koki , gan vidēji, gan pameža koki, piemēram, skābarži, kas noēnotās vietās lieliski piesedz lielo koku stumbrus Krūmu stāvs ir bagāts – ir filadelfi, irbene, alpu vērene, pīlādžlapu sorbārija, bet parku vēl derētu papildināt ar skuju koku grupām. Skaista lauce aiz pils, kuru vajadzētu ne tikai tādu saglabāt, bet pat izveidot papildus brīvas skatu līnijas, piemēram, uz sarkanajām kļavām. Vajadzētu atbrīvot vietu augšanai sārtlapu rozīšu krūmam. Katram augam ir vajadzīga sava augšanas telpa, un lai to nodrošinātu retumam, var nākties nozāģēt arī kādu lielu veselu koku, jā, arī ozolu,” norāda Gvido Leiburgs. Viņam ir konkrēti ieteikumi, ko noteikti vajadzētu saglabāt un no kā šķirties, lai vērtīgākie krūmi un koki augtu brīvāk un redzamāk. Šur tur zem kokiem varētu stādīt skābaržus.
Otra lielākā vērtība aiz Piejūras balteglēm – sudrabkļava. Vērtīgas ir sarkanlapainās (‘Schwedleri’) kļavas, jo tās ir vecie vēsturiskie koki, kuru stādus stādaudzētavās nevar nopirkt. Ir modīgās šķirnes ‘Royal Red’, ‘King Crimson” un citas, bet šīs ar savu hameleonu krāsu – plaukst asinssarkanas, vēlāk kļūst sarkanzaļas līdz olīvzaļām ar sarkaniem lapu kātiem un dzīslojumu, vēlāk rudenī atkal tumšsarkanas. Lielauces parks var lepoties ar sarkano zirgkastaņu, Amūras korķakoku un ‘Exoniensis’ škirnes gobu.
Ne visi koki ir saglabājušies no muižas laikiem. Daudzi skujeņi šeit iestādīti tai laikā, kad pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados pilī saimniekoja Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes Mežsaimniecības nodaļa un šeit ierīkoja skujeņu stādaudzētavu (tajos laikos muižas kaltē ierīkoja čiekurkalti). Par to pārliecinājāmies, veicot kontrolurbumu vienkrāsas balteglē. Tās vecums – 80 gadi. Par dendroloģisku vērtību kļuvusi arī skolas laikā iestādītā vilkābele – divirbuļu vilkābeles šķirne ‘Rosa Flore Pleno’.
Protams, gan dižskābarži, kas blakus pilij, gan lapegles, gan ciedru priede ir dendroloģiskas un ainaviskas vērtības, bet tie ir biežāk sastopami citos parkos. Arī sārtlapu roze nav nekāds retums un villainā irbene ir tipiska parku suga, bet tās nevajadzētu pazaudēt, aicināja Gvido Leiburgs. Ar nosauktajiem kokiem Lielauces parks atšķiras no citiem parkiem, un to apzināt arī bija šīs dabas ekskursijas mērķis. To ar Dobeles novada pašvaldības atbalstu organizēja biedrība “Lielauces attīstībai”.
Lielauces parka vērtīgākie koki TOP 7
Gvido Leiburga vērtējumā
- Piejūras baltegle (trīs koki) Abies holophylla
- Sudrabkļava Acer saccharinum
- Parastā kļava Acer platanoides ‘Schwedleri’
- Sarkanā zirgkastaņa Aesculus pavia
- Amūras korķakoks Phellodendron amurense
- Goba Ulmus glabra ‘Exoniensis’
- Divirbuļu vilkābele Crataegus laevigata ‘Rosa Flora Pleno’
