Visvairāk Lielauces tautasdziesmu melodiju līdz mūsu dienām saglabājušās, pateicoties Aucē dzīvojušajam teicējam Eduardam Mazvērsītim (1899-1990). “Baltaitiņa”, “Ozolīti, zemzarīti”, “Princese no dāņu zemes”, “Man bij viena turku pupa”, “Mans brālītis karā jāja” – šīs melodijas Latviešu folkloras krātuves lādēs līdz mūsu dienām saglabājušās, pateicoties kādreizējam Jaunauces skolas direktoram Eduardam Mazvērsītim. Viņš tās dzirdējis no mātes Minnas un tēva Friča Lielaucē ap 1905.-1908. gadu. Viņa dziedātās dziesmas magnetofonā ierakstīja un notis pierakstīja Latvijas Folkloras krātuves folkloristu 17. zinātniskā ekspedīcija Aucē 1964. gadā. Gatavojoties folkloras vakaram “Atdzimis Lielaucē”, tās atrada Ināra Rumba un iestudēja Auces folkloras kopai “Līgotne”.
Eduards Mazvērsītis dzimis 1899.gada 18.jūlijā kalpu ģimenē Vecauces pagasta Albrekšos (tais pašos,kas pieminēti teikā par Lielauces ezeru). Kristīts viņš ir Lielauces baznīcā. Albrekšos vecāki nodzīvoja līdz 1908.gadam, līdz Jurģos pārcēlās uz Auci, kur tēvs sāka strādāt Vecauces ķieģeļu ceplī. Eduards 1909.gadā sāka apmeklēt Vecauces pagastskolu. Pabeidzis to, viņš 1914.gadā turpināja izglītoties Kuldīgas skolotāju seminārā, bet karš nodomu plānus izjauca, un 1915.gadā ģimene devās bēgļu gaitās un Tveras, Rjazaņas un Tombovas guberņām. 1920.gadā ģimene atgriezās Latvijā, kur Eduards sākumā strādāja Auces apkārtnē, bet 1923.gadā apmeklēja skolotāju sagatavošanas kursus, pēc kuriem sāka strādāt kā skolotājs Irlavas valsts zēnu audzināšanas un labošanas iestādē. Pēc tās pārorganizācijas 1941.gadā, Eduards Mazvērsītis sāka strādāt par mācību daļas vadītāju Auces vidusskolā. Ienākot vācu armijai, viņu pārcēla uz Jaunauces pamatskolu, kur viņš pēc kara turpināja strādāt par direktoru. Viņš dziedājis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas vīru vokālajā ansamblī, Dobeles rajona skolotāju korī un lauksaimnieku korī.
Uz folkloras vakaru atbrauca arī viņa meita – muzikoloģe Daiga Mazvērsīte. “Man gadījies dzirdēt, kā viņš uzdzied kādu operas āriju. Vectētiņš nekad nedusmojās. Tikai varēja just – ja viņš dzied ko interesantu, tad dusmīgāka tā dziesma sanāca. Manās atmiņās viņš palicis kā sirmgalvis, taču bildītes rāda jaunu, spraunu, ar brillītēm, ar portfeli rokā. Skolotājs Irlavas, Auces un Jaunauces laikā bija tāda kā ass, ap ko grozījās galvenie sabiedrības notikumi. Skolotāji allaž gādāja, lai viņi būtu paraugi ne tikai skolēniem, bet arī līdzcilvēkiem gan izskata, gan izturēšanās ziņā, demonstrējot inteliģenci un prasmes. Auces grāmatnīcā viņam bija sarunāts, ka viņam atliek katru jauno grāmatu. Interesējās par literatūru un mūziku,” stāstīja viešņa. Eduards Mazvērsītis savulaik sūdzējies dzejniekam Jānim Peteram, ka cilvēki attālinoties no senču tradīcijām un pārāk maz ikdienā dziedot tautas dziesmas.
Daiga Mazvērsīte atklāja, ka arī viņa jaunībā pierakstījusi tautasdziesmas. Jēkaba Mediņa mūzikas skolas folkloras nodarbībās kopīgi dziedājuši gari velkamās tautasdziesmas. Studējot Latvijas Valsts konservatorijā, Daiga piedalījusies folkloras vākšanas ekspedīcijā Kombuļos. “Tauta būs stipra, ja mīlēs un atcerēsies savas tautasdziesmas,” noslēgumā teica Daiga Mazvērsīte.
Vissirsnīgākais mirklis folkloras vakarā bija ar Eduarda Mazvērsīša iedziedāto dziesmu “Baltaitiņu”, ko dzirdējām radio ierakstā un ko pēc tam pārtvēra folkloras kopa “Līgotne”. Viņa tēvs to dziedājis priekšā komponistam Emīlim Melngailim, tautas dziesmu vācējam un apdarinātājam. Daudziem zālē aiz aizkustinājuma acīs sariesās asaras.