Šodien atklājam dzērves skulptūru, kas tapusi par lielaucnieku saziedotajiem līdzekļiem.

Gribas teikt: pirmo. Bet te iekožu mēlē.

Dzērves. Tās bija pirms mums, Kārļa  Krūzas dzejolī pirms simts gadiem un būs pēc mums. Dzērve kļuva par Lielauces pagasta simbolu, pirms mūsu pagasts tika apvienots Auces novadā. Tagad tā Dzērve ir Lielauces pagasta simbols, kas stiprina mūsu identitāti jaunveidotajā Dobeles novadā.

Zīme. 1934. gadā 19.augustā atklāja piemiņas zīmi Lielauces kaujai, ko izcīnīja pulkveža Oskara Kalpaka bataljons. Latvijas radiofons tās atklāšanu raidīja tiešraidē. 

Mūsu zīme ir Lielauces skaļāko iedzīvotājam, un tā ir piemineklis mūsu saiknei ar dabu,  dabas daudzveidībai, Vīķu purvam. Dzērve – modrības simbols.  Dzērve simbolizē atjaunošanos, ilgu mūžu, gudrību. Latviešu folklorā dzērve ir arī starpnieks starp pasauli un garu pasauli.

Par lielaucnieku saziedotajiem līdzekļiem. Arī 1934. gadā pieminekļa komiteja vāca līdzekļus, un vajadzēja desmit reižu vairāk (pēc nomināla) nekā mēs savācām . Toreiz 18 000 latu. 

Mūsu skulptūra celta tikai par 77 ziedotāju līdzekļiem –par kopējo summu 1866 EUR. Nav tik svarīgi, cik katrs ziedoja. Iespējams, ka kādam pieci eiro pašam bija vajadzīgāki nekā citam piecdesmit. Svarīgi, ka spējam kopīgi īstenot ideju un ļoti ātrā laikā saziedot līdzekļus. Dzērves ideja ir bijusi lipīgāka nekā Covid-19.

Kāpēc kodu sev mēlē? Tāpēc, ka ne ar mums Lielauce sākusies, ne ar mums tā beigsies. Mēs katrs varam pievienot Lielauce daļiņu no sava darba, no savām domām, no sava prieka. Un sniegt to citiem! To arī gribu valsts svētkos novēlēt! Kopīgi varam daudz vairāk!