Divi senkapu lauki – aiz Skares un pie Pilsiņķiem – liecina, ka ļaudis šo vietu apdzīvojuši jau agrajā dzelzs laikmetā, tas ir, jau mūsu ēras 1. gadsimtā, bet apbedījumos izraktie atradumi ir pierādījumi arī par vēlākiem laikiem, līdz pat viduslaikiem – tā secina arheologs Guntis Zemītis. “Te, aiz Skares, ir vesela nekropole, un tā nevar būt nopostīta, kaut kam te vēl jābūt zem zemes,” viņš teica.
32 pārgājiena dalībnieki – autobraucēji, motociklisti un kājāmgājēji – 4. maija rītā brida pāri MPS meža izcirtumam, lai nonāktu Vecauces pagasta “Klatēs”. “Ceļojums Lielauces senvēsturē” sākās “Klatēs”. Kāpēc tieši tur? Gadsimtiem ilgi (līdz pat 2. Pasaules karam) “Klates” bija Skares pusmuižas teritorijā un Lielauces pagastā. Šajā vietā trīsreiz atrasti senkapi, kaut gan meklēts katru reizi bija kas cits. Pirmoreiz tika meklēts pilskalns, otrreiz arta zeme, trešoreiz – ņemta grants.
Vēsturnieks, arheologs Andris Tomašūns dalībniekus iepazīstināja ar arheologa darbu un parādīja pēc skata necilas senlietas, kas atrastas kurmja rakumos zemgaļu apmetnē pie Mežotnes pilskalna – māla trauka lausku, šķēpa galu, ņiebura āķīšus, plakano saktu, – tos viņš klātesošajiem deva aptaustīt.
1865. gadā draugi – Jaunauces mācītājs Augusts Bīlenšteins un Lielauces mācītājs Ernsts Augusts fon Rezons, palīdzot mācītāja palīgam Bitneram, meklēja leģendāro Sidrabenes pilskalnu un nolēma izpētīt pauguru virkni, ko sauca par Sudrabkalniem. (Tagad tie ir zemes gabali “Zeltiņi”, “Rozītes” un “Klates”). Tur atrada ģeometriskus apļveidā liktus akmeņus, kas liecina par uzkalniņu apbedījumiem. “Vācu mācītāji meklēja senos pilskalnus, un nebija priecīgi, ka atrada kapus,” zināja teikt Guntis Zemītis. Visu cieņu, atradumi uzmērīti un fiksēti Augusta Bīlenšteina rakstā vācu valodā “Latviešu literārā žurnāla” 13. sējuma 3. daļā, kas izdota 1866. gadā.
Agrajā dzelzs laikmetā mirušo apbedīja atsevišķi – katru savā uzkalniņā, vēlāk pie Lielauces baznīcas stāstīja Guntis Zemītis. “Bet tik daudz to uzkalniņu kapu nebija, cik tolaik dzīvoja cilvēki. Acīmredzot, visus tais uzkalniņos neglabāja. Kā pārējos – vai veda uz mežu vai kā citādi apraka, to mēs nezinām.”
1911. gada jūlijā Lielauces muižas zemnieki no zemes uzara vecus bronzas un dzelzs priekšmetu. Muižas pārvaldnieks Blanks par atradumiem informēja Kurzemes provinces muzeju Jelgavā. Uz Lielauci nekavējoties devās arhīva direktors D. Stavenhāgens, dr.med. Aleksanders Rafaels un inspektors, skolotājs Karlhofs – uzmērīt senkapus un aprakstīt un paņemt muzeja krājumā senos priekšmetus. Viņus pieņēma arī grāfs Konstantīns Pālens. Rafaels 1912. gadā šo arheoloģiskās izpētes ekspedīciju aprakstīja grāmatā, kurā ir gan atrastas kapavietas fotogrāfijas, priekšmetu zīmējumi un fotogrāfijas.
Skares kapulauks ir liecinieks agrajam dzelzs laikmetam (1.–400. gads), vidējam dzelzs laikmeta (400. līdz 800. g.), bet ir arī vēlais dzelzs laikmets (800.–1200.g), piedevām arī viduslaiku atradumi – Skare ir liela nekropole, secināja Guntis Zemītis.
1. līdz 4. gadsimtā apbedīja kapu uzkalniņos. Tie nav saglabājušies, bet 19.gadsimtā atrastie akmens riņķi varētu būt bijuši aplikti ap uzkalniņiem, spriež arheologi. Kurzemes provinces muzeja ekspedīcijā 1911. gadā arī no akmeņiem vairs nav ne vēsts – visi Skares pusmuižas lauki tiek apstrādāti.
Kas šeit vērtīgs atrasts? “Uzskata, ka karavīra lepnums ir smaga manšetaproce uz kreisās rokas, ar tādu šarnīru vidū – droši vien to vienreiz dzīvē uzlika un tad visu mūžu nēsāja,” sprieda arheologs. “Šāda agrīnā forma bija zemgaļiem, vēlāk tā šeit izzuda, bet vēlāk palika tikai Latgalē. Šeit atrastā ir ar ugunskrusta zīmēm. Agrais kaklariņķis ar paplašinātiem galiem. Vēl šeit ir atrasta viena no visagrākajām stopsaktām – vēlāk tās kļuva populāras visā Latvijas teritorijā.”
1930. gadā Lielauces pagasta pirmais priekšnieks, tolaik pagasttiesas priekšsēdētājs un Lielauces evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes priekšnieks Indriķis Jurevics (72 g.) pie savām mājām “Klates” pārdesmit metrus aiz ābeļdārza Rijas kalniņa dienvidu pusē sāka rakt granti, bet uzraka cilvēku kaulus. Pavisam atrada 14 galvaskausus. Divu pēdu dziļumā viņš uzraka bronzas vainadziņu un krekla saktiņu. Tos viņš nodeva Pieminekļu pārvaldei, tagad tie Latvijas Nacionālā vēstures muzeja arheoloģisko atradumu krājumā. Žurnāla “Arheoloģijas un etnogrāfija” XVII sējumā (1994. gadā) arheoloģe Ieva Cimermane to novērtēja kā vērtīgu savrupatradumu . Tas ir viens Latvijā atrastajiem 20 rotātajiem bronzas skārda viduslaiku vainagi. Ar ko tas atšķiras? Tas ir viens no platākajiem, kas norāda uz to, ka saimniekmeita bijusi bagāta.
Dīcmaņu-Pilsinķu senkapi ir baznīcai vistuvākie kapi situēti nelielā kalnā ar nolaidenām malām. Dīcmaņu māju vairs nav, tos var meklēt 150 m uz dienvidrietumiem no Pilsiņķu mājām. No ceļa, kas ved no Ražotājiem uz Cīruļkalnu, no pirmā līkuma kalna nogāzē redzama tranšejas vieta, kur izrakumus 1936. gadā veica arheoloģe E. Šnore, bet nesekmīgi.
1869.gadā, rokot kartupeļus starp Dīcmaņu un Pilsiņķu mājām, uzraktas senlietas – piecas aproces, šķēpa gals, dzelzs stienītis, bronzas krustadata, četri uzmavas cirvji u.c. Daļu no tām Lielauces mācītājs Ernsts Augusts Rezons uzdāvinājis Kurzemes Provinces muzejam, tagad tās glabājās Jelgavas Ģ. Eliasa Vēstures un mākslas muzejā. Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē ir ziņas par atsevišķiem senlietu atradumiem arī pirms 2. pasaules kara un arī pagājušā gadsimta 80to gadu sākumā, bet precīza to atrašanas vieta nav zināma. LNVM krājumos glabājas vien senkapos iegūts aproces fragments.
Kapulauks ir nozīmīgs zemgaļu agrā un vidējā dzelzs laikmeta apbedīšanas tradīciju izpētē. Aizsargājamo pieminekļu sarakstā tas iekļauts 1983.gadā. “Šis ir līdzenais kapulauks uzkalniņu kapulauku vidū. Droši vien sākumā arī Dīcmaņos bija uzkalniņu kapi, kas vēlāk pārgāja līdzenajā kapulaukā. Tas ir ļoti svarīgi, ka 5. gadsimtā Zemgalē parādās līdzenie kapi – mirušo glabāja rindās, vīriešus un sievietes pretējā virzienā. Tas ir lūzums sabiedrībā, kad katram kapulaukā pienākas sava bedre. Uzkalniņu kapos neglabāja visus. Šodien teiktu, ka mainījās indivīda stāvoklis – katram bija tiesības uz savu kapavietu,” stāstīja Guntis Zemītis.
“Tā ir viena no Zemgales īpatnībām, ka šādi kapulauki pastāvēja ilgstoši un tikai viduslaikos pārvērtās par kapsētām,” piebilda Andris Tomašūns.
-
Līdz Klatēm taisnākais ceļš ved puskilometru caur MPS mežu. Ivara Bušmaņa foto
-
Te, Skarē ir nekropole, uzskata Guntis Zemītis. Andra Tomašūna foto
-
Visas Klatēs jeb Sudrabkalnā atrastās senlietas ir Gunta Zemīša telefonā. Andra Tomašūna foto
-
Vienā rindā, vīrīeši un sievietes pretējos virzienos - tie ir zemgaļi, saka Gunti Zemītis. Andra Tomašūna foto
-
Guntis Zemītis pie Lielauces baznīcas stāsta par Pilsiņķu-Dīcmaņu kapulauku. Andra Tomašūna foto
-
Andris Tomašuns iepazīstina ar Mežotnes apmetnē atrastajām senlietām. Ivara Bušmaņa foto
-
E.Šņores izraktā tranšeja Pilsiņķu-Dīcmaņu kapulauka malā. Ivara Bušmaņa foto
