Kur atradās pēdējā zemgaļu pils Sidrabene? Par tās vietu strīdējušies jau 19. gadsimta pētnieki. Šodien par Sidrabeni tiek uzskatīts Kalneļa pilskalns pie Jonišķiem Lietuvā, savulaik Ernests Brastiņš par tādu nodēvēja Dobes jeb Incēnu pilskalnu. Taču vairāk nekā pusotru gadsimtu viena no meklējumu vietām bijusi arī Lielauces apkārtne, ko aizsāka Augusts Bīlenšteins. Vai tam ir pamats?
Kājām pāri senvēsturei
Sesdienas, 3. oktobra rītā MPS mežā pie ugunsnovērošanas torņiem pulcējās 14 gājēji, kuri bija ieinteresēti uzzināt ko jaunu un lauzties cauri aizaugušam mežam, nevis tikai nostaigāt veselīgus kilometrus par labiekārtotām takām. Pārgājiena mērķis nebija “atrast Sidrabeni”, bet pārbaudīt dabā tos pavedienus, kuru dēļ tā Lielauces apkārtnē meklēta jau kopš 19. gadsimta. Māris Vilsons, kurš ilgus gadus strādājis par mežzini šai apkārtnē, jau 40 gadus vācis materiālus un interesējies par Sidrabenes zemes iespējamo atrašanās vietu Lielauces pagastā. Senvēsture liekas tāla un šodienu neskaroša. Jāatgādina, ka muiža un baznīca šeit atrodas gadus piecsimts, Lielauces pagasts pastāv simts gadus, Lielauces ciems – tikai 80 gadus, turpretim zemes ap Lielauces ezeru zemgaļi pirms tam apdzīvojuši vismaz 1600 gadus. Pārgājienā “Meklējot Sidrabeni LIelaucē” gan sākumā, gan piecās pieturvietās, gan noslēgumā bija savs stāsts.
Kāpēc Sidrabeni vispār meklēja šeit?
Tā nav jauna ideja. Jau 1865. gadā pazīstamais valodnieks un etnogrāfs Augusts Bīlenšteins kopā ar Lielauces prāvestu Ernstu Augustu fon Rēzonu un mācītāja palīgu Bitneru devās meklēt Atskaņu hronikā minēto zemgaļu pili Sidrabeni jeb Sydobre.
Viņu uzmanību bija piesaistījis neparasti lielais vietvārdu skaits ar sakni “Sudrab” Auces un Lielauces apkārtnē. Bīlenšteins pat izvirzīja pieņēmumu, ka plašāks apvidus reiz varējis nest Sidrabenes vārdu un pils bijusi šīs teritorijas centrs. Jau toreiz pētnieks Jūliuss Dērings gan brīdināja – ar vietvārdiem vien nepietiek, jo daļa Sudraba nosaukumu var būt jaunāka izcelsme. Piemēram, Māris Vilsons atceras mātes stāstīto, ka starpkaru laikā ap Sudrabkalnu bija kādas desmit mājvietas. Vienā no tām – Slavietās – atradās telefona centrāle, kuras nosaukums bija Sidrabene. Attiecīgi telefona numuri, kurus izsauca telefonistes bija attiecīgi Sidrabene 23 utt. Tas parāda, ka šis vietvārds vēl pirms simts gadiem tika lietots.
Šis atgādinājums atsauces arī šodien. Sudrabkalns pats par sevi Sidrabeni nepierāda. Toties vietvārdu koncentrācija ir pietiekams iemesls jautāt – kāpēc to šeit ir tik daudz?
1911. gada Skarres pusmuižas kartē redzami pat divi dažādi Sudrabkalni. Pie viena kartes autors piezīmējis, ka tur agrāk atradies Sudrabkrogs, bet otrs atzīmēts kā 1911. gada senlietu atradumu vieta. Tas ir būtisks fakts arī diskusijā par citām Sidrabenes lokalizācijām – nosaukums Sudrabkalns nav unikāls.
Bīlenšteins un Rēzons 1865. gadā pili neatrada. Taču viņi atrada kaut ko citu. Kapu kalnā pie Skarres tika atsegti 17–20 akmens riņķi un četrstūri. Vietējie vecie ļaudis stāstījuši, ka agrāk abos paugurus klājuši daudzi akmeņi, kas vēlāk izlauzti un aizvesti Lielauces muižas būvēm. Bīlenšteins secināja, ka atklāta sena apbedījumu vieta. Tā Sidrabenes meklējumi nejauši noveda pie pavisam cita atklājuma – Lielauces senās nekropoles.
Bet ar dzelzs laikmetu atradumi nebeidzas. Skarē ir arī viduslaiku apbedījumi. 1930. gadā pie savām mājām “Klates” Indriķis Jurevics, rokot granti, atrada 14 galvaskausus, bronzas vainagu un krekla saktiņu. Vainags vēlāk atzīts par vienu no Latvijā zināmajiem rotātajiem bronzas skārda viduslaiku vainagiem, bet saktiņa pamazām tiek iedzīvināta Lielauces tautastērpā.
“Baltu ceļā” jau ir divas Sidrabenes
Sidrabenes atrašanās vieta nav tik viennozīmīga, kā varētu šķist pēc tūrisma informācijas stendiem. Starptautiskajā kultūras tūrisma maršrutā “Baltu ceļš” par Sidabres pili tiek pasniegts Kalneļa pilskalns pie Jonišķiem Lietuvā. Pilskalns datēts ar 10.–13. gadsimtu, bet tā pakājē izpētīta apmēram trīs hektārus liela 9.–13. gadsimta apmetne ar līdz 90 centimetru biezu kultūrslāni. “Baltu ceļš” šo vietu tieši saista ar Atskaņu hronikas Sidrabeni.
Taču tajā pašā “Baltu ceļa” Zemgaļu lokā atrodas vēl viens pilskalns, kas vēsturiski pretendē uz Sidrabenes vārdu – Dobes jeb Incēnu pilskalns. Ernests Brastiņš bija pārliecināts, ka Sidrabene meklējama tieši tur.
Kalneļa versiju lietuvieši vēsturnieki pamato ar 1426. gada Livonijas un Lietuvas robežas aprakstā sastopamo Sydober kalna nosaukumu. Tas ir interesants arguments, taču ne pierādījums – Lielauces piemērs rāda, ka Sudrab-/Sidrab- nosaukumi var būt vairāki pat ļoti nelielā teritorijā.
Arī pati Atskaņu hronika neatrisina strīdu. Tā Sidrabeni nepārprotami novieto Zemgales zemē, taču nenosauc upi, pa kuru tai būtu jādodas. Vienā no karagājiena aprakstiem teikts, ka karaspēks pie pils nonācis “durch brüch und manchen bösen walt” – caur purviem un grūti izbrienamiem mežiem. Tāpēc jāatgriežas pie sākotnējā Atskaņu hronikas teksta un jāpārbauda, vai kaut kas nav palaists garām vai pārprasts.
Ko pierāda Skares senkapi
1865 gada izrakumi bija tikai sākums. 1911. gada vasarā, arot Skares (grāmatā: Skarres) pusmuižas laukus, no zemes izcēla bronzas un dzelzs senlietas. Uz Lielauci ieradās Kurzemes Provinces muzeja pārstāvji, un ārsts Aleksandrs Rafaels vēlāk izdeva plašu pētījumu ar kapu plāniem, senlietu zīmējumiem un fotogrāfijām. Starp atradumiem bija šķēpu gali, dzelzs cirtņi un cirvji, sirpji un naži, bronzas aproces, kaklariņķi un galvas riņķi, krustadatas ar ķēdēm, spirālgredzeni, arbaleta tipa saktas un greznas bronzas apakšdelma manšetes. Vienā no kapiem gulēja apmēram 186 centimetrus garš vīrietis ar ieročiem un darbarīkiem. Citos apbedījumos bija bagātīgs rotu komplekss.
Zīmīgs ir ne tikai atradumu daudzums, bet to laika dziļums. Arheologs Guntis Zemītis, pirms diviem gadiem iepazīstoties ar Lielauces atradumiem, secināja, ka Skares kapulauks pārstāv agro dzelzs laikmetu – 1.–400. gadu, vidējo dzelzs laikmetu – 400.–800. gadu, vēlo dzelzs laikmetu – 800.–1200. gadu, un tajā ir arī viduslaiku apbedījumi. Viņa vērtējumā aiz Skares atrodas vesela nekropole. Otrs sens kapulauks atrodas pie Dīcmaņiem un Pilsiņķiem. Tur jau 19. gadsimtā atrastas aproces, krustadata, šķēpu gali un dzelzs uzmavas darbarīki. Arī šis kapulauks izmantots ilgstoši.
Tie diezgan pārliecinoši pierāda, ka Lielauces apkārtne nebija nomaļa, reti apdzīvota Zemgales mala. Te vairāk nekā tūkstoš gadu pastāvēja apdzīvota teritorija, kuras iedzīvotāji savus mirušos guldīja vairākos lielos kapulaukos. Starp apbedītajiem bijuši cilvēki ar ieročiem un bagātām rotām. Tas savukārt liek meklēt arī vietu, kur šī sabiedrība dzīvoja.
Gājiena laikā mums bija svarīgi nejaukt divas lietas – kapulauks nav pilskalns. Pils nebūtu jāmeklē Sudrabkalna kapos. Ja Sidrabene tiešām atradās Lielauces apkārtnē, tās kapi var tikai norādīt, ka tuvumā bijis nozīmīgs un ilgstoši apdzīvots centrs. Tāpēc no kādreizējā Sudrabkalna klajā laukā devāmies mežā pilskalna virzienā, kurš pēc aprakstiem reiz atradies uz pussalas.
Ezers, kura krastus šodien vairs neredzam
Meklējot iespējamo nocietinājuma vietu, jāņem vērā vēl viens apgrūtinājums – 13. gadsimta Lielauces ainava nebija tāda, kādu to redzam šodien. Lielauces ezers ir ļoti sekls, un tagad liela tā daļa ir aizaugusi. Vēl 1661. gada austriešu mākslinieka Johana Rūdolfa Šturna zīmējumā pie Lielauces muižas redzams pavisam citāds – atklāts un līdz krastam pienākošs ezers.
Par senāk daudz plašāku ūdeņu un purvu ainavu liecina arī kāds neparasts 19. gadsimta atradums. Mitrā pļavā starp Jaunzemes (tagadējo Mazezeru) un Lielauces ezeru četru līdz piecu pēdu dziļumā Stirnu muižas īpašnieks Aleksis Uke atrada caururbtu egles mizas gabalu, kuru pētnieki atzina par zvejas tīkla pludiņu. Tas gulēja zem četras līdz piecas pēdas bieza kūdras slāņa uz zilā māla. Toreizējie pētnieki šo māla slāni uzskatīja par senā ezera dibenu.
Tas maina skatienu uz karti. Zemes gabali, kas tagad šķiet pļavas, purvi vai sauszeme, senāk varēja būt zem ūdens. Vadoties no LVM pārmitro teritorijas kartes, pārgājiena dalībniekiem biju sagatavojis karti ar Lielauces ezera kādreizējo platību. Savukārt daži tagad necili pauguri pie augstāka ezera līmeņa kļūst par zemes mēlēm un pussalām. To lieliski pierādīja Māris Vilsons, kurš mitrā vietā kalna pakājē zemē iestūma lazda rīksti. Tā iesniedzās pusotra metra dziļumā, līdz sasniedza grunti, kas, domājams, ir kādreizējā ezera gultne.
Tieši šādā vietā arī būtu loģiski meklēt nocietinājumu – nevis Skares kapulaukā, bet uz augstākas zemes pie ezera, kas toreiz varēja būt pussala ar ūdeni un mitrājiem vairākās pusēs. Tā būtu dabiski aizsargāta vieta, turklāt tuvu teritorijai, kurā arheoloģija apliecina ilgstošu apdzīvotību.
Pagaidām tas ir tikai pieņēmums. Lai šo vietu sauktu par pilskalnu, būtu nepieciešamas pavisam citas pazīmes – nocietinājumu reljefs (tāds tas ir), kultūrslānis un arheoloģiski atradumi. Taču, rekonstruējot seno ezera krastu, kļūst saprotams, kur būtu jēga tos meklēt.
Sidrabene vēl nav atrasta
Lielauces versijai ir savi argumenti. Bet “Sudraba” vietvārdi vēl nav pierādījums. Skares un Pilsiņķu senkapi nav pilskalni. Arī plašāks senais Lielauces ezers pats par sevi neko nepasaka par pils nosaukumu. Mājas “Počas” šobrīd ir vienīgās, kas atrodas kādreizējās pussalas teritorijā. “Počas” ir Aucē dokumentēts apvidvārds ar nozīmi ‘drupas, krāsmatas’. No tā gan vēl nevar secināt, ka “Potsche” sākotnēji apzīmēja tieši šo pauguru, tomēr to ir vērts pārbaudīt vecākās kartēs un muižas dokumentos. Ja nosaukums sākotnēji attiecās uz meža nogabalu, purva malu, pauguru vai drupu vietu, bet mežsarga māja to tikai pārņēma, tas kļūtu par daudz nozīmīgāku argumentu nekā vienkāršs mājvārds.
Visi šie vēstures pavedieni, kuru gali burtiskā nozīmē lien no zemes ārā, parāda, ka jautājumu par pilskalnu Lielauces pagastā nedrīkst vienkārši atmest. Lielauces apkārtne ir vieta, kur Sidrabenes jautājumu ir pamats turpināt pētīt.
Biedrība “Lielauces attīstībai”, kura organizēja šo izpēti un pārgājienu, kopienas mājaslapā ziemā sagatavos jaunas lapas par Lielauces senvēsturi, kurā tiks publicēti arheoloģisko atradumu foto un gan vecās, gan minējumu kartes. Pārgājiena noslēgumā “Počās” pārgājiena organizatori dalībniekus cienāja ar zupu, plātsmaizi, biskvīta ruleti un ceptiem āboliem ar putukrējumu. “Mums patīk piedalīties pārgājienos, kuros pastāsta ko jaunu, nezināmu,” pie galda atzina divas aucenieces. Noslēgumā Garkalne-Gintere vēl uzkāpa ugunsnovērošanas tornī un uzņēma noieto ceļu no augšas – tas arī ievietots videosižeta sākumā.
Ivars Bušmanis
-
Tāda varēja būt Lielauces ezera spoguļa platība 13. gadsimtā. Ivara Bušmaņa vizualizācija
-
Māris Vilsons rāda Sudrabkalnu.
-
Pa stigām, briežu takām un bezceļiem veda pārgājiena maršruts.
