Noslēdzies divarpus gadus ilgais Lielauces muižas izpētes posms, kas sākās ar mākslas vēsturnieka Mg.art. Daiņa Bruģa sagatavoto lekciju “Lielauces muiža kā kultūrvēstures fenomens” un turpinājās ar dokumentu un laikmeta liecību pētīšanu Latvijas Valsts vēstures arhīvā un Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, ko veica Ivars Bušmanis. Savāktā materiāla apkopojums nu lasāms šīs vietnes sadaļā “VĒSTURE”.
Kas noskaidrots?
Pirmkārt, muižas ēku izvietojums un funkcijas. Līdz šim bijuši strīdi un pieņēmumi, kur bijusi čiekurkalte un kur bijušas vējdzirnavas, un vai bijis tiltiņš pāri muižas dīķim. Tagad par šiem un citiem jautājumiem ir ar dokumentiem pierādāma skaidrība. “Pils 2” saimniecības ēka ceļa krustojumā bija dāre jeb kalte, kur žāvēja graudus. Vēlāk neatkarīgās Latvijas laikā dāri izmantoja Latvijas Universitātes mācību un izmēģinājumu mežniecības kokaudzētavas vajadzībām. No šiem laikiem saglabājies tās nosaukums – čiekurkalte. Tātad par muižas laikiem runājot, būtu jānosauc kalte, nevis čiekurkalte. Nav nekādu liecību, ka Lielauces centrā bijušas vējavas vai koka tiltiņš pār dīķi. Bet ir noskaidrots, kāpēc šādi pieņēmumi varēja rasties.
Inventarizācijā, kas 1920. gada Zemes reformas laikā veikta Lielauces muižas teritorijā, ir nofiksētas muižas ēku atrašanās vietas, to vecums stāvoklis, izmēri un materiāli, no kā tās būvētas. Kad šo sarakstu ieraudzīja Tija Bušmane, viņa izsaucās: “Pēc šiem datiem jau var uzbūvēt Lielauces muižas maketu!” Iespējams, ka šī tik tiešām būtu īstenojama ideja! Arī muižas ēku izvietojuma karti varat aplūkot sadaļā “Vēsture”.
Otrkārt, ir daudz vairāk informācijas par Lielauces muižas īpašniekiem, nekā tā bija Muižas vakarā 2020.gadā. Lielauces muiža no 16. gadsimta sākuma līdz Latvijas valsts dibināšanai – tātad 400 gadus – bija bruņinieku muiža. Tas nozīmēja, ka tās īpašniekam bija privilēģijas – nodokļu brīvība, vieta landtāgā un muižas policijas vara. Bruņinieku muižas varēja piederēt tikai matrikulētās muižniecības locekļiem. Tā kā šādas muižas bija dzimtas īpašumi, asinsradinieki visbiežāk izmantoja savas pirmpirkuma tiesības. Lai saglabātu īpašumu, precējās ar radiniekiem. Arī Lielauces muižas vēsturē cieši ievītas paaudžu asinsradniecības saites, par kurām tagad ir daudz lielāka skaidrība un var izlasīt sadaļā par muižas īpašniekiem. Tomēr vēl pētāms, kas pārvaldīja muižu Kurzemes hercogistes laikā.
Treškārt, esam publiskojuši Daiņa Bruģa noskaidrotos Lielauces pils būvperiodus – visas tās četras pārbūves, kas notikušas pils vēsturē. Mēs visi būsim liecinieki piektajai pārbūvei, ko veiks jaunā pils īpašniece Līva Jaunozola.
Ceturtkārt, esam apkopojoši Lielauces muižas vērtības – tās visupirms ir valsts aizsargājamie arhitektūras un mākslas pieminekļi – muižas apbūve, pils un parks , un arī muižas tiltiņš, kalte, divi pagrabi zem tiltiņa. Nacionālās Kultūras mantojuma pārvaldes aizsardzībā ir arī atsevišķie pils mākslas pieminekļi: trīs krāsnis, divi kamīni un interjera dekoratīvā apdare četrās telpā, ieskaitot vītņu kāpnes. Vēl vajadzētu virtuālajā vidē iecelt arī “neaizsargātos” muižas arhitektūras pieminekļus – stalli, ūdens ņemšanas vietu, kalpu māju, vārtu stabu, klēts un rijas pamatu drupas u.c. Uz kultūrvēsturisko mantojumu būtu jāpaskatās plašāk, ar interjeru domājot ne tikai telpu arhitektonisko noformējumu, bet arī mēbeles un gleznas, kas gājušas zudībā. Vēl jādigitalizē Daiņa Bruģa lekcija.
Piektkārt, ir noskaidroti visi zemes īpašumi pēc muižas sadalīšanas. Pēc Zemes reformas Lielauces muižu nacionalizēja un tikai pašu pili un centru nodeva Latvijas Lauksaimniecības Universitātei mācību prakšu organizēšanai. Muižas zemes (ar Mācītājmuižu un Mīnes, Skares, Tauvēnu un Galauces pusmuižām) sadalīja 176 vienībās (23 no tām bijušās rentes mājas) kopplatībā 3330 ha. Kopā ar vecsaimniecībām neatkarīgās Latvijas laikā bija 284 saimniecības. Biedrības rīcībā ir gan šis sadalīšanas plāns, gan arī pirmās brīvvalsts laika kadastra kartes. Kam interesē noskaidrot kādas Lielauces saimniecības atrašanās vieta, lūdzu, vaicājiet Ivaram.
Visus šos materiālus sagatavojis Ivars Bušmanis, pārskatāmi un vizuāli atraktīvi šeit izvietojusi Renāte Kalniņa. Pateicība Dainim Bruģim par konsultēšanu visā šai izpētes procesā un Andrē fon Kleistam par atsevišķu senvācu valodā rakstītu tekstu tulkošanu. No Dobeles novada pašvaldības sniegtā atbalsta biedrībai esam maksājuši par arhīvu maksas pakalpojumiem un par karšu izdruku.
Ar muižas vēsturi iepazīstieties https://lielauce.lv/lielauces-muiza/