Notikumi

Lielauce

Virmoja gaiss un viegli trīsuļoja Lielauces ezera ūdens Aleksandras Špicbergas balss un Vladimira Kudrina ģitāras skaņās saulrietā sestdienas vakarā. Koncerts uz ezera (pirmoreiz Lielauces vēsturē) pulcēja nebijušu interesentu skaitu – vairāk nekā divsimt apmeklētāju. Ezerā bija 22 laivas jeb kādi astoņdesmit klausītāji, pārējie koncertu vēroja no krasta laipām. Visas sagatavotās ap 80 sēdvietas ātri tika aizņemtas, skatītāji nāca ar saviem krēsliem, bija tādi, kam koncertu nācās baudīt stāvot. Laika apstākļi bija ideāli piemēroti koncertam – silts, ļoti lēns vējš nesa skaņu no skatuves tieši uz skatītājiem. Saule rietēja paklīdinātos mākoņos, kas saulrietu darīja krāšņāku.

“Latvijas valsts meži” bija sagatavojuši skatuvi uz pontoniem, kurus Arnis, Zigmars un Ivars noenkuroja pie krastam tuvākā ezera mājiņas.  Līdz tai tika aizvilkts speciālais kabelis, ko biedrība iegādājās no biedru iemaksātajām  biedru naudām – ar domu, ka tas noderēs arī citos āra pasākumos. Pašvaldības finansiālais atbalsts deva iespēju organizēt koncertu bez maksas.

Tā kā skatītāji jau laikus bija ieņēmuši savas vietas, jau piecpadsmit minūtes pirms koncerta sākuma biedrības vadītājs Ivars Bušmanis izspēlēja viktorīnu par Lielauces ezeru. Piemēram, pirmais jautājums bija tiem, kuri uz koncertu bija braukuši no Rīgas, neapzinoties, ka degvielas patēriņš (atkarībā no modeļa) automašīnai ir par apmēram puslitru lielāks braucot šurp, nekā braucot mājās. Kāpēc tā ? Braucējiem bija jāizvēlas kāds no trim atbilžu variantiem: šurp jābrauc pret kalnu, uz Lielauci jābrauc pret vēju vai šurp braukts ātrāk, baidoties nokavēt. Kaut visas trīs atbildes ir pareizas un ietekmē degvielas patēriņu, visvairāk balsoja par trešo variantu, bet vismazāk sajuta, ka tos 100 kilometrus no Rīgas brauc kalnā. Jā, skatītāji uzzināja, ka Lielauces ezers ir 100 metrus virs jūras līmeņa un ka Auces upes ūdenim no ezera līdz jūrai pa šo kāpumu notek 152 kilometru garumā. Bija jautājumi gan par ūdens putniem, retajiem augiem, unikālo sēni un noslēpumainā ezera dzīvnieka vārdu. Pavisam 15 dažādi jautājumi.

Stundu un desmit minūtes garā koncerta programmā bija iemīļotas latviešu komponistu – Imanta Kalniņa, Jāņa Lūsēna un Raimonda Paula melodijas un tautas dziesmas.

No tautasdziesmām visgaidītākā bija tā viena, kuru Aleksandra un Vladimirs bija sagatavojuši speciāli šim vakaram. Ikviens zina smeldzīgo tautasdziesmu “Tumša nakte, zaļa zāle”: tumšā naktī pazuda kumeliņš, viss dieva rociņās, nokrīt migla un kumelinš laimīgi atradies. 19.gadsimta beigās Jurjānu Andrejs tieši Lielaucē pierakstīja atšķirīgu dziesmas melodiju ar daudz garāku tekstu, to apdarinājis Jāzeps Vītols. Pirms 120 gadiem šeit pierakstītā tautasdziesma “Tumšā naktī, zaļā zālē” atgriezusies Lielaucē, un drīz taps šīs dziesmas videoklips.

Kā pēc koncerta atzina Aleksandra, viņa bijusi ļoti iedvesmota no skaistās dabas, no tā, cik labi un tālu skan balss un tāpēc arī dziedājums bijis tāds pacilāts un izdevies. Arī skatītāji jutās saviļņoti un neskopojās ar pateicības vārdiem dziedātājai un organizatoriem. Visvairāk pasākuma noorganizēšanā darījuši Ivars Bušmanis, Arnis Fišers, Zigmars Staņislavskis, Vija Kurpniece, Nauris Kalniņš, Raimonds Vernis, Tija Bušmane, Zigmārs Zizlāns, Linards Klemiato, ar soliem palīdzēja Valērijs Hišovs.

Arī skatītājiem jāizsaka pateicība – tas ir nebijis gadījums, kad vairāk nekā divsimt skatītāju atnākuši uz koncertu (pēc video saskaitījām 214) un zemē nebija neviena nomesta papīrīša vai pudeles. Bet visaugstāk novērtējama ir skatītāju iekļaušanas koncerta noskaņā.