Šodien, Lāčplēša dienā, mēs nedrīkstam aizmirst tos 30 lielaucniekus, kuri krita Neatkarības cīņās un kuru vārdi ar zelta burtiem bija iemūžināti uz baltās marmora plāksnes pie Lielauces baznīcas sienas. Mums pienākas godināt Oskaru Kalpaku, kura pirmajai kaujai uzcelts piemineklis Lielaucē. Bet retumis atceramies to vīru, kurš Latvijas armiju kaujās veda pēc viņa. Tas ir lielaucnieks Oskars Dankers – Latvijas armijas ģenerālis, kurš par nopelniem Latvijas valsts labā saņēmis 2. un 3. šķiras Latvijas Lāčplēša Kara ordeņus (1921. un 1927. gadā) un 1. un 2. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Oskars Dankers dzimis 1883. gada 26. martā Lielauces pagasta Cīruļos. Jau 1902. gadā iestājies cariskajā armijā, dienējis Jelgavā, beidzis Viļņas karaskolu, dienējis Somijā, Svēborgas cietokšņa pulkā. Piedalījies 1. Pasaules karā.
Nodibinoties Latvijas valstij, atgriezies dzimtenē un 1919. gada 31. maijā iestājies brīvprātīgi iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (pulkvežleitnants), Ziemellatvijas brigādē Latvijas armijā ( Rūjienā), bet tad uzreiz pārcelts uz Liepāju un iecelts par 3. Jelgavas kājnieku pulka komandieri. 1919. g. novembrī vadījis cīņas pret bermontiešiem pie Liepājas, par ko saņēmis pirmo Lāčplēša Kara ordeni. “1919. g. 14. nov. Dankers, atgriezts no Armijas virspavēlnieka štāba un, nevarēdams saņemt pavēles, kā kaujas grupas komandieris pēc personiskas ierosmes ar mazskaitliskiem un ļoti vāji apbruņotiem spēkiem atsita bermontiešu uzbrukumus Liepājai un pēc to sakāves ievadīja enerģisku pretinieku vajāšanu,” rakstīts tā laika pamatojumā.
1919. gada 27. decembrī iecelts par Zemgales divīzijas komandieri. No 1921. gada Daugavpils garnizona priekšnieks. 1925.gadā paaugstināts par ģenerāli. 1933.gadā iecelts par Kurzemes divīzijas komandieri un Liepājas garnizona priekšnieku.
1939.gada rudenī saskaņā ar Latvijas uzspiesto līgumu ar PSRS Kurzemes divīzijai nācās izvākties no Liepājas un pārcelties uz Jelgavu, taču Latvijas armijai nebija lemts pastāvēt. Pēc Latvijas okupācijas Oskars Dankers kopā ar ģimeni 1940. gada 19. jūnijā izceļojis uz Vāciju.
1941.gadā viņš atgriezās un līdz 1944. gadam bija Latvijas ģenerālapgabala Iekšlietu ģenerāldirektors, sekmējis latviešu brīvprātīgo bataljonu leģiona formēšanu. 1944. gada septembrī kopā ar ģimeni aizbraucis uz Vāciju, kur kara beigās nokļuvis amerikāņu zonā. Pa ceļam no plaušu karsoņa mira viņu jaunākais dēls Jānis. Pēc 22 izmeklēšanas mēnešiem atbrīvots, jo nebija nekādu pierādījumu par pastrādātiem kara noziegumiem.
No 1949. gada dzīvojis bēgļu nometnē Mīldorfā, Grāfenašavā, Augšburgā un Memmingenē. 50. gadu sākumā zaudējis redzi. 1957. gadā izceļojis uz ASV kopā ar sievu Irmu un meitu Dori un dēlu Kārli, bet 1957. gadā pārcēlies uz ASV. Miris 1965. gada 13. aprīlī Grandrapidsā.
Fotoizstādē “Lielauces ļaudis” iekļauts arī Oskara Dankera portrets no Kara muzeja arhīva.
-
Zemgales divīzijas komandieris ģenerālis Oskars Dankers. 1920. gadu beigas. Foto no Kara muzeja arhīva
-
Kurzemes divīzijas komandieris ģenerālis Oskars Dankers. 1935. gads. Foto no Kara muzeja arhīva
