14. jūnijā pirms 84 gadiem Padomju Savienība, kas gadu iepriekš bija okupējusi Latviju, deportēja ārpus valsts vairāk nekā 15 400 Latvijas pilsoņu. Viņu vidū bija 15 lielaucnieki – piecas ģimenes, kuras, spriežot pēc lietu materiāliem, tika izvēlētas nevis kā bīstamas padomju režīma pretinieces, bet pēc formāliem kritērijiem. Piemēram, sociālā piederība – kulaks. Agrākā politiskā un profesionālā darbība – Zemnieku savienības biedrs, aizsargs. Izteikumi vai kritika par jauno varu. Izvešanas mērķis bija iedvest bailes un salauzt jebkādu pretošanos padomju okupācijai. Tā bija pirmā masu deportācija no Latvijas.
Izsūtīja visas ģimenes
No “Pēšām” izsūtīta tika Briekmaņu ģimene – Fricis Vilis (43) ar sievu Arvīdu (38), ar deviņgadīgo dēlu Otto un piecpadsmit gadus veco meitu Almu Olgu. No “Upeniekiem” 14. jūnija naktī aizveda Vili Mačiņu (61 gads) ar sievu Olgu (57) un meitu Elvīru Emīliju (29). “Cīruļos” apcietināja saimnieku Jāni Siku (70) un viņa sievu Annu (77), viņu mantiniekam dēlam Kārlim deportācijas gāja secen, jo viņš jau bija pārcēlies uz ASV. Lauri Žani Strautmani (46) no “Bērziņu” mājām izveda reizē ar sievu Almu (53) un ar trim bērniem Almu Minnu (9), Emmu Elizabeti (8) un Jāni (6). No “Mežvēveriem” tika izvests Otto Freibergs (34), diemžēl viņa lietas arhīvā nav.
Par pieaugušajiem ģimenes locekļiem lēmums skanēja šādi: “kā sociāli bīstamu elementu pārvietot ārpus Latvijas PSR robežām”. Bet par bērniem… viņus vienkārši pierakstīja. Piemēram, parakstot izdrukāto lēmumu par Arvīdas Briekmanes kā “sociāli bīstama elementa” izsūtīšanu, VDK Jelgavas vecākais operatīvais pilnvarotais Orups ar zaļu zīmuli pašrocīgi pierakstījis dēlu Otto un meitu Almu.
Ieskatījos šo četru ģimeņu izvešanas lietās, kas glabājas Latvijas Vēstures arhīvā. Kā zināms, nekādas tiesas nebija, taču visās četrām lietās atrodams VDK lēmums par apcietināšanu, izziņa par sociālo un materiālo stāvokli no pagasta izpildkomitejas, VDK ziņojums par apcietināto, ziņotāju rakstiskas liecības par apsūdzētā pretpadomju izteikumiem, deportēto ģimenes galvu nopratināšanas (iztaujas) protokoli, apsūdzības lēmums ar ieteikumu izskatīt lietu īpašajā VDK sanāksmē, ko pazīstam kā “troiku”. Šīm lietām raksturīgi, ka VDK lēmums par apcietināšanu un kratīšanu tika pieņemts dažas dienas pirms deportācijas. Piemēram, par visiem četriem lēmums pieņemts 10. jūnijā, kaut arī uz lietas vākiem rakstīts, ka tās uzsāktas 14. jūnijā. Turpretī lietas izskatīšana līdz apsūdzības rakstam un lēmumam par sodu ilga vismaz gadu, apsūdzētajam jau esot izsūtījumā.
Par ko? “Kulaki” un “fašistisku organizāciju” biedri
Visi izsūtītie bija zemnieki, ar četru klašu pamatskolas izglītību, turklāt tādi, kas zemi ieguvuši tikai pēc muižu zemes īpašuma sadalīšanas 20.ajos gados. Divdesmit gados ar savas ģimenes darbu nostiprinājuši un paplašinājuši savu saimniecību un jau nodarbināja laukstrādniekus.
Jānis Sikam pagasta augstākajā virsotnē “Cīruļos” piederēja 82,5 ha, astoņi zirgi un 22 govis, nodarbināja astoņus laukstrādniekus. Pēc padomju varas nodibināšanas 1940. gadā vairs tikai 30 ha, trīs zirgi, astoņas govis, bet lietas materiālos vainots par kulaka darbību pirms tās. Fricis Vilis Briekmanis “Pēšās” (otrpus ezeram) apsaimniekoja 60 ha zemes, 3 zirgi, 12 govis, nodarbināja divus kalpus. Viņa kaimiņam Vilim Mačiņam “Upeniekos” piederēja 42 ha, trīs zirgi, desmit govis, pie viņa strādāja vienu laukstrādnieks. “Bērziņu” (aiz Ķieģeļcepļa) saimniekam Laurim Žanim Strautmanim, precīzāk gan viņa sievai Almai Minnai piederēja 38 ha, pats viņš bija kalējs, tomēr zemnieku saimniecībā strādāja visa ģimene un vēl divi laukstrādnieki, viņiem bija divi zirgi un desmit govis, pēc 1940. gada – 30 ha.
Izmeklētājs visiem pārmeta: “Vai zināt, ka ekspluatējāt darbaļaudis!” Attiecīgi lēmumā, kas sekoja jau izsūtījumā, par turēšanu nometinājumā (faktiski turpināt turēt) VDK Vjatlaga nometnē rakstīts sociālais stāvoklis “kulaks”.
Ne visi četri bija Zemnieku savienības (“fašistiska organizācija”) biedri, kas pēc izmeklētāju domām jau bija pretpadomju noziegums. Strautmanis tika represēts kā aizsargs (“militāri fašistiska organizācija”) un kā bijušais Latvijas armijas kareivis, Triju Zvaigžņu ordeņa II pakāpes Goda zīmes saņēmējs. Kā redzams no lietas materiāliem, ar birku “fašists” jau pirms kara padomju represīvie orgāni apzīmēja jebkuru netīkamu organizāciju vai cilvēku.
Sodīja par darbību Latvijā pēc Krievijas likumiem
Visus lēmumus bez tiesas pieņēma VDK virsnieki. Absurdākais ir tas, ka apsūdzības tika izteikta par pretpadomju darbību… neatkarīgās Latvijas laikā… pēc Krievijas Federācijas kriminālkodeksa pantiem.
Lauris Žanis Strautmanis bija mantzinis Aizsargu organizācijas Lielauces nodaļas mantzinis, taču apsūdzības rakstā viņš jau “iecelts” par aizsargu nodaļas priekšnieku. Kā zināms, Lielauces nodaļas priekšnieks bija Pauls Vilsons. Velti Strautmanis taisnojās, ka Latvijas armijā (protokolā ”baltajā Latvijas armijā”) nav cīnījies pret Sarkano armiju. Tik un tā notiesāja par to, ka 1919. un 1920. gadā cīnījies pret Sarkano armiju un ka bijis aizsargu mantzinis, kas sodāms pēc Krievijas PSFR kriminālkodeksa 58. panta 4. daļas (“Par palīdzības sniegšanu jebkādā veidā tai starptautiskās buržuazijas daļai, kura, neatzīdama vienlīdzīgas tiesības komūnistiskai sistēmai, kas nāk nomainīt kapitālistisko sistēmu, tiecas to gāzt”).
Vēl viena raksturīga pazīme šīm safabricētajām lietām, ka protokolā ierakstīti pārspīlēti pierakstījumi. Piemēram, Jānis Sika tika izsūtīts kā Lielauces pagasta valdes priekšsēdētājs, kaut gan viņš bija tikai valdes loceklis. Pagastvecis bija Fridrihs Krauze. Sika lietā bija piezīme, ka viņš ir Ulmaņa valdības sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa radinieks, kaut gan attālos rados bija viņa sieva.
Par katru bija kāds ziņotājs
Apsūdzības rakstā parasti minēti pārkāpumi: “kulaks”, “kulaku fašistiskās organizācijas “Zemnieku savienības” biedrs”, “pašlaik veic aktīvu pretpadomju darbību”. Pirmo pārkāpumu pierādīja izziņas par apsaimniekotās zemes platības lielumu un nodarbināto laukstrādnieku skaitu. Otro parasti, neko ļaunu nenojaušot, nopratināšanā atzina paši. Bet “aktīvo pretpadomju darbību” vienmēr pierādīja kāds liecinieka ziņojums. Stukačs, kā tautā mēdz apzīmēt. Kaut gan tikai vienu no viņiem nosūdzēja aģents, kurš speciāli vāca ziņas, pārējos – paziņas, kaimiņi, visbiežāk nabadzīgākie laukstrādnieki.
Lūk, 1941. gada 31.janvārī Friča Briekmaņa paziņa no bērnības Roberts, kalps Mesteriņos, apzīmēdams viņu kā “kulaku, kuram 200 ha zemes” (patiesībā 60 ha), kā “reakcionāru”, nopratināšanā ziņo: “ Novembrī Briekmanis par vienu strādnieku teicis: “Ja es tagad viņu nenositīšu, tad janvārī [viņam] beigas, kad būs valsts pārmaiņas, kad valsts kritīs. Tas es tam komunistam nazi iebāzīšu ribās un tad vairs nebūs kam mūsu sviedrus kurt un mūs spīdzināt. Ko tie sunīši tagad tik skraida, nāks laiks kā [pēc] 1905. gada, tad mēs visus komunistus apšausim, kā reiz jau apšāvām…” Nav jau zināms, ko un vai tieši tā teicis. Protokolā un spriedumā “sunīši” aizstāti ar “komunistiem”, un spriedumam ar to pietika. Padomju gadiem bija tipiski, ka protokoli arvien vairāk atšķīrās no patiesības.
Krāsu sabiezināšana un pretpadomju darbība atrasta arī citos, daudz nevainīgākos izteikumos. Karlīne Briekmane esot teikusi: “kas tagad par karogiem – citam ir zvaigzne, citam nav.” “Tagad par karogiem ņem trauku lupatas – katrs ņem un staigā pa ielām. Agrāk bija karogs – bija prieks skatīties”. No šiem viņas pie galda sacītajiem vārdiem izmeklētājs izdarījis secinājumu, ka padomju karogs nosaukts par trauku lupatu. Fricis Briekmanis stāstījis, ka braucis cauri Aucei un “redzējis dažādus tēlus – kas tos tik ātri izmālējis, laikam būs ganu puišeļi. Kā spoki salikti cits citam blakus. Pīpi zobos ļurkā, kā ķipi zobos tur.” Kuļmašīnas mašīnists Alfrēds Sproģis to apstiprinājis un vēl liecinājis, ka Vilis Mačiņš izteicies, ka jaunā valdība “nemāk saimniekot, ja reiz spiež lielos saimniekus apstrādāt viņu zemi” un ka “Ulmanis un Balodis bijuši īsti saimnieki”. Tāda, lūk, pretpadomju aģitācija!
Protokolā ierakstīts, ka 1940. gada 9. novembrī “kulaks Mačiņš sarkano karogu nosaucis par lupatu. Par Sarkano armiju izteicies, ka tā ir žuļiku banda, atnākusi aplaupīt mūs, godīgus cilvēkus, apspiest, bet tas nebūs ilgi – drīz tā vai citādi šai valdība kritīs, tad mēs visus pagasta komunistus apšausim, kā to darījām 1905. gadā.” To kulšanā “Upeniekos” pie Mačiņa dzirdējis melnstrādnieks no Sarkankroga, kurš piestrādājis par iekšālaidēju kuļmašīnai. Tur bijuši klāt arī Briekmaņi. Viņi esot runājuši, ka “pie mums valda kropļi, nemākuļi, afēristi”. Par Ulmaņa valdību runājuši, ka “tā tik ir bijusi taisnīga valsts iekārta” un ka tā nāks atpakaļ un “tad mēs atkal valdīsim, tad nošausim visus pagasta komunistus.”
Visi mājās neatgriezās
Neviens no četriem galvenajiem izsūtītajiem Latvijā neatgriezās, izdzīvoja tikai daži viņu ģimenes locekļi.
Žanis Strautmanis mira Vjatlagā 1942. gadā, vēlāk arī viņa sieva Minna un vecākā meita Alma. Atgriezās Emma Elizabete un Jānis. Fricis Briekmanis mira 1941. gada 30.decembrī, viņa sieva Arvīda 1947. gadā, meita Alma 1946. gadā. No izsūtījuma atgriezās vien dēls Otto. Vilis Mačiņš mira Vjatlagā 1942.gadā, arī viņa sieva Olga. Atgriezās vien viņu meita Elvīra. Arī Jānis Siks mira 1942. gadā izsūtījumā un, cik zināms, arī viņa sieva.
Viņus mēs pieminam 14. jūnijā –
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā:
Briekmane Alma Olga Friča m., dz. 1926
Briekmane Arvīda Jāņa m., dz. 1902
Briekmanis Fricis Vilis Friča d., dz. 1898
Briekmanis Otto Augusts Friča d., dz. 1933
Freibergs Otto Otto d., dz. 1907
Mačiņa Elvīra Emīlija Viļa m., dz. 1912
Mačiņa-Zvirbule Olga Indriķa m., dz. 1884
Mačiņš Vilis Kārļa d., dz. 1880
Sika Anna Jāņa m., dz. 1864
Siks Jānis Jura d., dz. 1871
Strautmane Alma Minna Žaņa m., dz. 1922
Strautmane Emma Elizabete Žaņa m., dz. 1923
Strautmane Minna Ernesta m., dz. 1888
Strautmanis Jānis Žaņa d., dz. 1925
Strautmanis Lauris Žanis Jāņa d., dz. 1895
1941. gada 14. jūnijā deportētie Latvijas iedzīvotāji oficiāli tika reabilitēti 1990. gada 3. augustā, kad Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumu “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju”. Šis likums pasludināja par reabilitētiem visus cilvēkus, kuri cieta padomju totalitārā režīma politiskajās represijās, tostarp 1941. gada deportāciju upurus. Tas gan bija vājš mierinājums sagrautajām dzīvēm, izpostītajām dzimtām un neatgriezeniski iznīcinātajām saimniecībām. Šī izsūtīšana aizcirta kādreiz saimnieciski rosīgo un vareno Lielauces pagastu, bet galīgi privāto uzņēmējdarbību un aktīvo līdzdalību pagasta garīgajā dzīvē piebeidza otrais izsūtīšanas vilnis pēc Otrā pasaules kara.
Ivars Bušmanis
-
Četru 1941. gadā no Lielauces izsūtīto ģimeņu lietas Valsts arhīvā.
-
Lapiņa no Žanim Strautmanim Lielauces pagastā izdotās Latvijas Republikas pases.
-
No Jāņa Sika lietā ir tikai paraksts un pirkstu nospiedums. Ceram atrast arī kādu foto.
-
Ieslodzīto nodarbināšana celtniecības darbos Vjatlagā.
-
Vjatlaga nometnē ieslodzītie nostādīti ierindā pie barakām. Foto no Vjatlag.ru
-
Sieviešu nostrādināšana smagajos darbos Vjatlagā. Foto no Vjatlag.ru
