Lielauces Iedzīvotāju padome 5. septembra sēdē izskatīja jautājumus par VPDK “Klabdancis” darbību jaunajā sezonā, Vīķu purva aizsardzību un ezera laipu stāvokli, kā arī Lielauces parka dabas takas ieceri. Pēc 22. augusta vētras dienaskārtībā tika iekļauts jautājums par rīcību krīzes situācijās. Noslēgumā uzklausīja vēlēšanu komisijas priekšsēdētājas Ilzes Ozoliņas informāciju par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām (par to – atsevišķā publikācijā).
“Klabdancim” jāturpinās Lielaucē
Lielauces Iedzīvotāju padome sēdē pārrunāja vidējās paaudzes deju kolektīva “Klabdancis” turpmāko darbību pēc tam, kad daļa līdzšinējo dejotāju nolēmusi turpināt dejot Aucē un tur veidot savu kolektīvu.
“Klabdanča” vadītāja Kristīne Barvida skaidroja, ka līdzšinējā kolektīva sastāvā lielākā daļa dejotāju bijusi no Auces. Viņa aicināja kolektīvam pievienoties jaunus dejotājus gan no Lielauces, gan apkārtnes, uzsverot, ka cilvēku dzīvesvieta pati par sevi nedrīkst būt šķērslis, izvēloties, kurā kolektīvā dejot.
Dobeles novada pašvaldības amatiermākslas kolektīvu koordinators Arvils Noviks informēja, ka jautājums pārrunāts Kultūras pārvaldē un tās nostāja ir skaidra – “Klabdancim” jāturpina darboties Lielaucē. Vienlaikus nekas neliedz Aucē veidot savu kolektīvu un dejotājiem pašiem izvēlēties, kurā no tiem piedalīties. Noviks norādīja, ka vispirms jāredz, kādu sastāvu “Klabdancim” izdosies nokomplektēt. Pēc tam, ņemot vērā dejotāju skaitu, vecumu, fiziskās iespējas un izvēlēto repertuāru, varēs lemt par kolektīva kvalifikācijas grupu. Kolektīvam sešu mēnešu laikā jāatjauno arī nepieciešamais dejotāju skaits, lai saglabātu pašvaldības finansējumu.
“Klabdanča” prezidente Sintija Želve-Bergmane atzina, ka sāpīgs ir ne tik daudz Auces dejotāju lēmums izvēlēties citu kolektīvu, cik veids, kā tas noticis. Viņa uzsvēra, ka nevienam nepārmet izvēli dejot Aucē, taču vēlējusies, lai par ieceri vispirms atklāti izrunātos kolektīvā. Viņa kategoriski noraidīja domu, ka “Klabdancim” būtu jākļūst par senioru deju kolektīvu. “Klabdancis” jau 15 gadus bijis vidējās paaudzes deju kolektīvs, un tāds tas vēlas palikt. Arī iepriekš kolektīvam nācies piedzīvot sarežģītus periodus un faktiski sākt no jauna. “Mēs cīnīsimies, mēs paliekam. Mums ir vajadzīgs atbalsts,” savu nostāju rezumēja Sintija.
Diskusijā tika skarts arī jautājums, kā radusies iecere veidot kolektīvu Aucē. Gatis Eglītis skaidroja, ka iniciatīva nākusi no viņa puses. Par iespēju izveidot savu deju kolektīvu uzrunāts Auces kultūras nams, kā arī individuāli noskaidrots dejotāju viedoklis. Viņš uzsvēra, ka šobrīd nepārstāv “Klabdanci”, bet runā par topošo Auces kolektīvu.
Iedzīvotāju padomes pārstāvji savukārt aktualizēja arī kolektīva vadītāja atbildību par tā sastāva saglabāšanu un jaunu dejotāju piesaisti. Padomes priekšsēdētājs Gvido Dekslings apšaubīja argumentu, ka Auce dejotājiem ir būtiski ērtāka tikai attāluma dēļ, norādot, ka amatierkolektīvu dalībnieki nereti brauc uz mēģinājumiem arī no citām apdzīvotām vietām.
Ivars Bušmanis kā “Klabdanča” dejotājs atgādināja, ka arī Vītiņu pagasta VPDK “Robežnieki” vietējie pagasta iedzīvotāji ir mazākumā – tikai trīs. Arī Lielauces pagasts ir par mazu, lai nokomplektētu astoņus pārus – tas nozīmē, ka dejotāji jāmeklē arī kaimiņu pagastos un Aucē. Viņš vaicāja deju kolektīva vadītājai: vai tad, ja viņa turpinās vadīt “Klabdanci”, no Auces atbraukušie dejotāji netiks pārvilināti uz Auces kultūras nama kolektīvu?
Kristīne Barvida norādīja, ka dalībniekiem ir tiesības brīvi izvēlēties kolektīvu. Māris Siliņš atgādināja, ka dejotāju pāriešana no viena kolektīva uz citu amatiermākslā nav nekas neparasts. Vienlaikus, viņaprāt, jādomā arī par to, kādēļ vairāki bijušie “Klabdanča” dejotāji pašlaik dejo citos kolektīvos un ko iespējams darīt, lai cilvēkus piesaistītu Lielaucei.
Diskusijas noslēgumā izskanēja vienota nostāja – “Klabdancis” Lielaucē ir jāsaglabā kā vidējās paaudzes deju kolektīvs un aktīvi jāmeklē jauni dejotāji. Ja būs interese veidot arī senioru kolektīvu, to var darīt atsevišķi, nevis mainot “Klabdanča” līdzšinējo statusu.
Iedzīvotāju padome apliecināja kolektīvam savu atbalstu un pauda cerību, ka jaunajā sezonā izdosies nokomplektēt pilnvērtīgu sastāvu.
Ezers atstāts bez uzraudzības
Lielauces Iedzīvotāju padome septembra sēdē kopā ar AS “Latvijas valsts meži” (LVM) pārstāvi pārrunāja Vīķu purva piesārņošanu un dzērveņu lasīšanu, kā arī Lielauces ezera laivu bāzes un laipu slikto tehnisko stāvokli.
Jau pagājušajā gadā Iedzīvotāju padome pievērsa uzmanību situācijai Vīķu purvā, kur ogotāji lasa vēl negatavas dzērvenes un aiz sevis atstāj atkritumus. Tika sagatavoti un ap Lielauces ezeru un pie ieejām purvā izvietoti informatīvi plakāti ar aicinājumu nelasīt zaļas ogas un nepiesārņot purvu. Informācija tika sagatavota arī lietuviešu valodā, jo ievērojama daļa ogotāju ierodas no Lietuvas.
Padomes priekšsēdētājs Gvido Dekslings secināja, ka ar informatīvajiem materiāliem vien problēmu atrisināt nav izdevies. Kā piemēru viņš minēja nesenu gadījumu, kad Valsts vides dienesta inspektores, apmeklējot purvu, no tā iznesušas trīs maisus ar atkritumiem.
Padomes locekļi norādīja arī uz ļoti agro dzērveņu lasīšanu. Sintija Želve-Bergmane atcerējās, ka savulaik ogošanas sākumam bijis noteikts konkrēts datums, bet tagad cilvēki purvā ierodas jau augustā, kad daļa ogu vēl ir negatavas.
LVM Zemgales reģiona meža apsaimniekošanas plānošanas vadītājs Andis Stolers sēdē norādīja, ka mežu un citu dabas teritoriju piesārņošana ar atkritumiem ir plašāka problēma. LVM apkopo informāciju par vietām, kur izmesti sadzīves atkritumi, būvgruži, šīferis un citi atkritumi, un organizē to savākšanu. Vienlaikus grūti mainīt pieaugušo paradumus, tādēļ LVM lielu uzmanību pievērš jaunās paaudzes izglītošanai, tostarp darbam ar skolēniem. Stolers atzina, ka vienas receptes pret dabas piesārņošanu nav – vienlaikus jāizmanto gan sabiedrības informēšana un izglītošana, gan ziņošana par konkrētiem pārkāpumiem.
Sarunas gaitā iedzīvotāji aktualizēja arī Lielauces ezera uzraudzību. Sintija Želve-Bergmane pastāstīja par gadījumu, kad spiningojot viņai aizķēries vecs pamests tīkls, kurā bijušas jau sadalījušās zivis un dzīvi vēži. Arī citi makšķernieki ezerā sastapušies ar nemarķētiem vai pamestiem tīkliem. Tas raisīja jautājumu – kam īsti šobrīd jāuzrauga Lielauces ezers?
Andis Stolers skaidroja, ka ezera uzraudzība pašlaik nav LVM tiešais pienākums. Agrāk LVM pieeja ezeru un atpūtas vietu apsaimniekošanai bijusi citāda, bet uzņēmuma pamatnodarbošanās tomēr ir mežsaimniecība. Viņš solīja noskaidrot, kā šobrīd sadalīta atbildība par ezera uzraudzību un kādas iespējas šajā jomā ir LVM. Vienlaikus tika precizēts, ka arī pašreizējam laivu bāzes nomniekam nomas līgumā nav uzdots veikt visa ezera uzraudzību.
Otra diskusijas daļa bija par Lielauces ezera laivu bāzi. Iedzīvotāji vairākkārt vērsuši uzmanību uz piekļuves un pontonu laipu tehnisko stāvokli. Atsevišķās vietās konstrukcijas ir nolietojušās, bet veiktie pagaidu remonti ne vienmēr rada pārliecību par drošību. Uz Iedzīvotāju padomes sēdi bija aicināts arī laivu bāzes nomnieka SIA “Mudia” pārstāvis, taču viņš sēdē nepiedalījās.
LVM pārstāvis informēja, ka laivu bāzes teritorija (0,24 ha) un infrastruktūra ir iznomāta SIA “Mudia” uz 12 gadiem – no 2024. līdz 2036. gadam. Nomas objektā ietilpst atpūtas mājiņas, pontonu laipa, piekļuves laipa un cita ar atpūtas vietu saistītā infrastruktūra.
Nomas mērķis ir rekreācijas pakalpojumu nodrošināšana, un viens no būtiskiem nomnieka pienākumiem ir iznomātās infrastruktūras uzturēšana. Iedzīvotāju padome norādīja, ka pašreizējais laipu stāvoklis liecina – ar šo pienākumu izpildi viss nav kārtībā.
Stolers skaidroja, ka LVM jau iepriekš saņēmis signālus par problēmām un ar nomnieku par tām ir runāts. Ja līgumā noteiktie pienākumi netiek izpildīti, LVM ir iespējas prasīt trūkumu novēršanu un galējā gadījumā arī risināt jautājumu par nomas līguma laušanu. Tomēr šāda procedūra nenotiek uzreiz – vispirms nomniekam jādod iespēja konstatētos trūkumus novērst.
Ivars Bušmanis atgādināja, ka tad, kad laipām bojāts kāds dēļu gals vai kāpnes peldētavā, Arnis Fišers to pēc savas iniciatīvas un saviem līdzekļiem salabo. “Tas var radīt mānīgu priekšstatu, ka nomnieks laivu bāzi uztur kārtībā.” Pagasta pārvaldniece Kristīne Ūdre aicināja fiksēt laipu un citas infrastruktūras bojājumus fotogrāfijās un, ja kaut kas tiek salabots pašu spēkiem, nofotografēt arī pēc remonta, bet informāciju nosūtīt viņai. Tas ļautu konkrēti norādīt nomniekam, kuri trūkumi jānovērš.
Padomes locekļi uzsvēra, ka runa nav tikai par atsevišķa salūzuša dēļa nomaiņu. Laipām un piekļuvei pie ezera kopumā jābūt drošai un izmantojamai.
Diskusijas noslēgumā abas puses vienojās turpināt informācijas apmaiņu – iedzīvotāji fiksēs konkrētās problēmvietas, savukārt LVM pārstāvis tās pārrunās ar nomnieku un noskaidros arī atbildības jautājumu par paša ezera uzraudzību.
Iedzīvotāju padomes ieskatā mērķis nav laivu bāzi slēgt, bet panākt, lai infrastruktūra tiktu sakārtota, pie ezera atkal būtu aktīva atpūtas vieta un tā kļūtu par vēl vienu ieguvumu Lielaucei.
Vai veidot jaunu dabas taku?
Lielauces Iedzīvotāju padome apsprieda ieceri izveidot pastaigu taku aizaugušajā parka teritorijā, kuru apsaimnieko Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte (LBTU).
Padomes priekšsēdētājs Gvido Dekslings pastāstīja, ka kopā ar Māri Siliņu ticies ar universitātes pārstāvjiem un izstaigājis teritoriju. Pārrunājot iespējas parku padarīt pieejamāku iedzīvotājiem, nonākts pie ieceres izveidot tajā dabas pastaigu taku. Dekslings un Siliņš vēlāk izstaigājuši iespējamo pirmās takas maršrutu. Teritorija ir stipri aizaugusi, tādēļ vietām pārvietoties iespējams tikai ar gumijas zābakiem un, kā diskusijā jokoja, pat ar mačeti. Takas ierīkošana prasītu ievērojamu darbu, tāpēc ieceres īstenošana būtu iespējama tikai tad, ja talkās iesaistītos arī Lielauces iedzīvotāji.
Siliņš skaidroja, ka iecerēta tieši dabas taka, nevis bruģēts vai citādi mākslīgi izbūvēts celiņš. Vietās, kur saglabājies piemērots grunts segums, būtu nepieciešams izpļaut zāli, izzāģēt krūmus un iztīrīt aptuveni pusotru līdz divus metrus platu joslu. Mitrākajās vietās segumam un nelieliem tiltiņiem pār grāvjiem varētu izmantot teritorijā esošās kritalas un izzāģētos kokus.
Ar LBTU pašlaik panākta mutiska vienošanās – ja vietējie iedzīvotāji atbalstīs ieceri un būs gatavi tajā iesaistīties, sadarbība par takas izveidi tiks noformēta arī rakstiski. Pēc sākotnējiem sakopšanas darbiem universitāte būtu gatava iesaistīt savu speciālistu, lai novērtētu teritoriju un palīdzētu sagatavot informāciju par tajā redzamajiem dabas objektiem.
Ieceres autori atzina, ka sākumā reāli būtu izveidot vienu taku. Otrs apskatītais maršruts pašlaik ir tik stipri aizaudzis, ka to izstaigāt praktiski nav iespējams. Pat viena sakārtota taka dotu vietējiem iedzīvotājiem, tostarp senioriem, jaunu pastaigu vietu un varētu interesēt arī dabas taku apmeklētājus.
Diskusijā izskanēja arī nopietni iebildumi. Renāte Kalniņa, kura šo teritoriju labi pazīst un regulāri tajā staigā, uzsvēra – pirms takas veidošanas vispirms jāatrisina ūdens novadīšana. Viņas vērtējumā bez grāvju sakārtošanas taku lielu gada daļu nebūs iespējams izmantot, jo teritorija pastāvīgi ir slapja. Arī sarunas turpinājumā tika atgādināts par agrāk tīrītiem meliorācijas grāvjiem un bebru dambjiem, kas atkal kavē ūdens aizplūšanu.
Ivars Bušmanis diskusijā atbalstīja pašu vēlmi sakopt aizaugušu teritoriju ciema centrā, tomēr aicināja izvērtēt prioritātes. Viņš norādīja, ka Lielaucei jau ir vērtīga pastaigu vieta – aizsargājamais kultūras un arhitektūras piemineklis Lielauces muižas parks, kura vēsturiskā taku sistēma pašlaik lielā mērā ir aizaugusi un zudusi. Vietām parkā vēl saskatāmas agrāko celiņu un taku paliekas. Tāpēc, viņaprāt, vispirms būtu vērts apsvērt vēsturisko taku atjaunošanu muižas parkā, kur sakopšanai, iespējams, būtu iespējams piesaistīt arī projektu finansējumu. Tas dotu tūlītēju ieguvumu gan Lielauces iedzīvotājiem, gan apmeklētājiem, kamēr jaunās dabas takas teritorijā bez meliorācijas nepieciešams ieguldīt daudz lielāku darbu.
Diskusijas beigās ieceri noraidīja gan klātesošie iedzīvotāji (skaļi to apstiprināja Renāte Kalniņa un Regīna Rūsiņa), gan Iedzīvotāju padomes vairākums, un padome jaunas dabas takas veidošanu šajā teritorijā neatbalstīja. Galvenie iebildumi bija teritorijas pārmitrums, nepieciešamība vispirms sakārtot meliorāciju un šaubas, vai tik apjomīga darba ieguldīšana jaunā takā ir lietderīgāka par jau esošo Lielauces muižas parka vēsturisko taku atjaunošanu.
Arī pašiem jābūt gataviem krīzei
22. augusta vētra, pēc kuras Lielauces centrs aptuveni 39 stundas palika bez elektrības, Iedzīvotāju padomē raisīja diskusiju par to, kā pagastā rīkoties nākamajā krīzes situācijā. Secinājums – nedrīkst paļauties tikai uz palīdzību no novada centra, taču vienlaikus nepieciešama daudz labāka informācijas apmaiņa un rīcības koordinācija ar pašvaldību.
Māris Siliņš atgādināja, ka pēc 22. augusta vētras elektrības trūkuma dēļ radās virkne praktisku jautājumu. Lielaucei ūdensapgādi izdevās nodrošināt, jo “Auces komunālie pakalpojumi” atveda ģeneratorus. Taču radās jautājums – kas notiktu, ja tikpat smagi būtu cietusi arī Auce un šādi ģeneratori Lielaucei nebūtu pieejami? Zigmārs Zizlāns gan atgādināja, ka Lielaucē bijuši divi ģeneratori, kurus abus savulaik paņēma “Auces komunālie pakalpojumi”, tāpēc bijis tikai loģiski, ka vismaz vienu atgrieza ūdenstorņa sūkņa darbināšanai.
Neskaidrības bijušas arī par sociālās mājas iemītniekiem, elektroapgādes atjaunošanas gaitu un sakariem. Daļai iedzīvotāju mobilie sakari saglabājās, citviet tie bija traucēti, bet internets darbojās nestabili. Siliņš raksturoja, ka pēc pirmās diennakts radusies “pamestības sajūta” – iedzīvotājiem nebija skaidrs, kas notiek, kurš apkopo informāciju un pie kā vērsties. Arī informācija no novada centra sākotnēji radījusi iespaidu, ka Dobelē nav pilna priekšstata par situācijas nopietnību Lielaucē.
Pēc vētras Iedzīvotāju padome sagatavojusi priekšlikumu Dobeles novada pašvaldībai papildināt Iedzīvotāju padomes nolikumā noteiktās kompetences ar sadarbību civilās aizsardzības un krīzes vadības jomā. Mērķis ir izveidot sadarbības un informācijas apmaiņas mehānismu, lai krīzes laikā būtu skaidrs, ar ko novadā sazināties un kādu informāciju nodot tālāk.
Padomes ieskatā vētra parādīja, ka šāda koordinācija nepieciešama ne tikai stihisku nelaimju dēļ. Pašreizējos drošības apstākļos iespējamas arī citas krīzes, tādēļ iepriekš jāzina, kā rīkojas pašvaldība un ko savukārt uz vietas dara iedzīvotāji.
Pagasta pārvaldniece Kristīne Ūdre uzsvēra, ka laukos jāspēj būt pašpietiekamiem. Viņa pateicās vietējiem iedzīvotājiem un pagasta darbiniekiem, kuri pēc vētras paši atbrīvoja ceļus no kritušajiem kokiem un novērsa pirmās bīstamās situācijas.
Viņa atzinīgi novērtēja biedrības ierosinājumu izveidot vietējo rīcības kārtību – apzināt, kam ir ģenerators, kur iespējams uzlādēt telefonu, kam pieejams transports un kuriem cilvēkiem krīzes gadījumā nepieciešama īpaša palīdzība.
“Mēs nevaram laukos gaidīt, kad atbrauks laimes lācis no Dobeles un visas mūsu problēmas atrisinās,” diskusijā sacīja Ūdre. “Apskatieties Ikšķiles iedzīvotāju kopienas piemēru.”
Arī Sintija Želve-Bergmane norādīja, ka vietējie iedzīvotāji krīzē var palīdzēt cits citam ar pavisam praktiskām lietām. Piemēram, viņa būtu gatava dot savu telefona numuru vietējā kontaktu sarakstā un nepieciešamības gadījumā ar automašīnu palīdzēt cilvēkiem, kuriem pašiem transporta nav.
Tika pārrunāta arī vientuļo senioru un citu cilvēku apzināšana, lai ilgstoša elektrības pārrāvuma vai citas krīzes laikā būtu zināms, pie kā nepieciešams aiziet un pārliecināties, vai nav vajadzīga palīdzība, pārtika vai silts ēdiens.
Vētras laikā atklājusies arī konkrēta problēma ar Lielauces sociālās mājas elektroapgādes atjaunošanas prioritāti. Pagasta pārvaldniece skaidroja, ka “Sadales tīkla” datos ēka joprojām bijusi reģistrēta ar tās agrāko funkciju – kā bijusī pagasta padomes ēka. Tādēļ tā nav identificēta kā sociālo pakalpojumu ēka, kurai elektroapgādes atjaunošanā pienākas augstāka prioritāte. Pārvaldniece apņēmās šo informāciju sakārtot, lai nākamajā krīzes reizē līdzīga situācija neatkārtotos.
Renāte Kalniņa piekrita, ka komunikācija uzlabojama, bet pats galvenais – pašiem izstrādāt vienkāršu Lielauces civilās aizsardzības jeb krīzes rīcības plānu. Tajā varētu noteikt galvenos kontaktus, pieejamos resursus, cilvēkus, kuri var palīdzēt ar transportu vai ģeneratoriem, kā arī rīcību attiecībā uz vientuļiem un mazāk aizsargātiem iedzīvotājiem.
Māris Siliņš atgādināja, ka Iedzīvotāju padomes priekšlikuma mērķis nav panākt, lai ikvienā problēmā palīdzība nekavējoties tiktu sūtīta no Dobeles. Nepieciešams savienot divas lietas – novada līmeņa informāciju un koordināciju ar to, ko Lielauces iedzīvotāji paši spēj izdarīt uz vietas. Tomēr vienīgais, par ko lēma Iedzīvotāju padome, – rosināt Dobeles novada Iedzīvotāju padomes nolikuma 5. pantā paplašināt padomes kompetenci, iekļaujot sadarbību ar novada Civilās aizsardzības un krīzes vadības centru.
Atreferējums sagatavots ar MI palīdzību