Katru gadu pagasta lielākais notikums — “Gada Lielaucnieka” godināšanas ceremonija – ir atšķirīga. Šie bija plašākie, krāšņākie un daudzveidīgākie svētki, kurā sveicām un suminājām tos savējos, kuri izcēlušies šogad. Pasākuma gaitā dažādos veidos no jauna atklājām un iepazinām Lielauci. Šogad pasākumu iecerēja, noorganizēja Vija Kurpniece, viņa arī to vadīja kopā ar Anita Darģi. Šoreiz centīšos nevis visu pasākumu hronoloģiski aprakstīt, bet izvilkt būtiskākos iespaidus. Man sanāca saskaitīt četrpadsmit PIRMOREIZ.

PIRMOREIZ “Gada Lielaucnieka” ceremoniju apmeklēja tik daudz dalībnieku. Bija aizņemti visi zāles krēsli. Tiesa ar līdzīgu apmeklētāju skaitu šogad varēja lepoties kamermūzikas koncerts Lielauces pilī. Koncertu uz ezera apmeklēja divreiz vairāk, bet… tik daudz lielaucnieku vienuviet nebija bijis. Biedrībā cenšos iedzīvināt domu, ka uz pagasta lielāko pasākumu jāiet nevis tikai tāpēc, lai sveiktu kādu radu, draugu, kaimiņu vai kolēģi, bet tāpēc, lai kopā priecātos par tiem, kam šogad kas labs padevies.

PIRMOREIZ Tautas nama noformējumā tika izmantoti tikai Lielauces dabas veltes – sausie ziedi, meldri, smilgas, eglītes. Smalkās smiltis sauso augu nostiprināšanai atvēlēja SIA “Ceplis”, tās atveda Raimonds Vernis un Zigmārs Staņislavskis. Skatuves noformējums bija Anitas Darģes meistardarbs, kam tapt palīdzēja Neringa un Baiba. Arī pušķi nominētajiem un māksliniekiem pirmoreiz bija no sausajiem augiem – paraudziņu izveidoja Vija, tos kopā sēja ar Astrīda Melbārde un Regīna Rūsiņa.  Arī par galdu un palodžu noformējumu bija padomāts.

PIRMOREIZ “Gada Lielaucnieka” ceremonijā izveidota īpaša fotosiena, par kuru atbildību uzņēmās Bērziņu ģimene. Ar Neringas idejām un Renāra palīdzību tika izveidota fotosiena, kurā Edmunda mazās izzāģētās dzērvītes turpmāk neļaus sajaukt, no kura pasākuma Jūlijas Hišovas fotogrāfijas.

PIRMOREIZ pasākumam bija divi sākumi: stundu pirms ceremonijas katram apmeklētājam bija iespējas apstāties kādā no četrām pieturām: Ideju koks, Mīklu rats, Pužļu darbnīca un Relikviju pieturvieta. Vai arī visās pēc kārtas, ko daži arī izmantoja. Visas pieturvietas tās bija saistītas ar pagasta pazīšanu – jābalso par šeit īstenojamām idejām, jāatmin Lielaucē pierakstītās mīklas, jāsaliek Lielauces skatu puzle, jāatpazīst atrastās senlietas. Te vairāk par tām https://lielauce.lv/cetras-pieturvietas/

PIRMOREIZ uz šo pasākumu tika izgatavoti suvenīri. Pat trīs dažādu veidu. Turklāt pasūtītājiem vienam ar otru neko nesarunājot. Neringa pasūtīja pildspalvas pužļu dueļu uzvarētājiem pieturvietā, kuru pati vadīja. Uz pildspalvām pasākuma nosaukums “Gada Lielaucnieks 2024”. Es biedrības vārdā pasūtīju termosus ar iegravētu dzērvi, kurus pasākuma  noslēgumā pasniedzu astoņiem aktīvākajiem organizatoriem. Savukārt Edgars Cimmermanis pasūtīja metāla krūzītes ar Lielauces pils un baznīcas attēliem. Divas no tām viņš nodeva labdarības izsolei, kuras bērnu apdāvināšanas akcijai Ziemassvētkos ienesa, šķiet, ap 60 eiro.

PIRMOREIZ ceremonijā tika demonstrēts Intas Reisas “Dziesma dzērvei” videoklips. Šī dziesma jau kļuvusi par Lielauces himnu. Ar pašvaldības atbalstu dziesma  maijā ieskaņota profesionālā skaņu studijā, un es, izmantojot Gunta Vilberta,  Māra Kreicberga un savus safilmētos kadrus, izveidoju videoklipu.

PIRMOREIZ lielaucniece Kima Megija Staņislavska ar savu deju grupu uzstājās Lielaucē. Viņa šovasar absolvējusi Latvijas kultūras koledžu un saņēma deju kolektīva vadītājas diplomu ar specializāciju laikmetīgajā dejā. Visām grupas “Dinastija” dejām ir Kimas horeogrāfija.

PIRMOREIZ balsojumā par “Gada Lielaucnieku” piedalījās vairāk nekā pagastā iedzīvotāju, kopumā saņemti 534 balsojumi. Netipiski, kad tik daudz balsojumu, un diviem pretendentiem uz titulu bija tik līdzīgs balsojumu skaits. Par Edmundu Bērziņu nobalsoja par vienu vairāk nekā par Sanitu Fišeri. Viņš saņēma Tijas izgatavoto māla Dzērvi, balvu, kurai tapt palīdzēja Raimonds Ginters (ar mālu un apdedzināšanu), Edmunds pats izgatavoja koka pamatnīti, es pieliku dzērvei kājas un piestiprināju pie pamatnes.  Vēl nezinot, kurš ir otrais, Tija kā kompensācijas balvu otrās vietas ieguvējam izgatavoja apēdamu marcipāna dzērvi.

PIRMOREIZ nominantus raksturoja nevis tie, kas viņus izvirzījuši vaI labi pazīst, bet gan tie, kas guvuši kādu iespaidu vai labuma no viņa darbības.

PIRMOREIZ visu ēdambalvu sastāvā bija dzērvenes. Tradicionāli, ka visi nominanti saņem māla dzērveni, bet “Gada Lielaucnieks” – Dzērvi, iegravētu glāzi un dzērveņu vīnu un “Par mūža ieguldījumu” – Lielo Dzērvi, arī glāzi un dzērveņu vīnu. Šogad balvās bija arī ar dzērvenēm saistīti produkti. Lielauces biškopis Agris Jurģis-Jurģītis visiem nominantiem dāvināja savu jaunu produktu – medu ar dzērvenēm. Vēl nominanti saņēma “Rāmkalnu” dzērveņu sukādes. Arī balvām par mīklu atminēšanu un pužļu salikšanu bija klāt dzērvenes – Skrīveru “Gotiņa ar dzērvenēm”.

PIRMOREIZ pasākumā Lielauces tautas namā darbojās bārs –  Pārslas Eglītes “Caffe Auce” izbraukuma bārs. Visus viesus Sandra un Zigmārs sagaidīja ar bezmaksas šampanieša glāzi. Bārs gan nedarbojās, kā iecerēts, jo pasākuma apmeklētāji bija pārāk labi nodrošinājuši sevi.

PIRMOREIZ zālē varēja sēdēt gan pie galdiņiem, gan zālē. Iepriekšējo gadu mācību bijām ņēmuši vērā. Ir tādi, kuri nāk tikai uz ceremoniju. Un ir tādi, kuri bez balles nevar. Šogad varēja būt klāt gan vieni, gan otri.

PIRMOREIZ notika mantu izsole, kurā iegūtos līdzekļus izmantosim biedrības “Lielauces attīstībai” organizētajā ikgadējā Ziemassvētku labdarības akcijā bērniem. Renāte un Nauris bija noorganizējuši lielisku izsoli, Vija palīdzēja pareklamēt preces un cena pa vienam eiro no pieciem uzkāpa līdz pat 30 vai 40 eiro. Izsolīja gan pieminētās Edgara krūzītes ar Lielauces simboliku, vairākas Lielauces skatu puzles, Arņa Fišera dzērveņu vīnu, Dobeles muzeja nākamā gada kalendāru.

PIRMOREIZ pasākuma organizēšanā bija iesaistījušies tik daudz biedrības biedru, lielākā daļa – saskaitīju 20. Turklāt šoreiz aktīvi palīdzēja arī Tautas nama darbinieki – paldies Dacei un Marinai. Tas parāda, ka mēs ”Gada Lielaucniekiem” un savam pagastam spējam sagādāt interesantus, emocionālus un neaizmirstamus svētkus.

Ivars Bušmanis

Jūlijas Hišovas foto